Daži piemēri Rietumu presē burtiski pēdējā mēneša laikā. Kāds kungs ASV nonīkst cietumā gandrīz desmit gadu, līdz viņu tomēr atbrīvo pierādījumu trūkuma dēļ. Tomēr viņam neizdodas saņemt no valsts likumā paredzēto kompensāciju, jo, redz', viņš atbrīvots pierādījumu trūkuma dēļ, nevis tieši attaisnots. Attiecīgais prokurors līdzjūtīgi slauka asaras un aicina paciesties kādu gadu, līdz šī formalitāte tiks nokārtota. Vai nebeidzamās stīvēšanās pie potenciālo orgānu donoru nāves gultas situācijā, kad ik minūte dārga: cik tieši miris ir cilvēks - vai funkcionēt beigušas gan smadzenes un sirds, vai tomēr pagaidām tikai viens no orgāniem. Tas nekas, ka savu piekrišanu devuši mirušā tuvinieki un ārsti - ir īpaši formulāri, kas jāievēro... Vai situācija ar degvielas trūkumu zemestrīces un cunami izpostītajos rajonos Japānā vēl nesen - degviela vispār ir, tomēr kaut kādi noteikumi liedz bez valdības lēmuma krājumus paņemt no rezervēm. Tikmēr cilvēki sala, mocījās bez pārtikas piegādēm utt.
Vēlme aprakstīt dzīves dažādību ar normatīviem aktiem, ielikt neprognozējamas situācijas Sistēmas Prokrusta gultā ir valsts nelaime vispār. Tomēr mūsu gadījumā būtiska nianse ir Latvijas mērogs. Sistēma ir neizbēgami stīva lielās valstīs ar desmitiem miljonu iedzīvotāju, kur likums varbūt ir vienīgais veids, kā saturēt kopā etniski, reliģiski un ienākumu ziņā izteikti daudzveidīgu cilvēku kopumu. Latvijā, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu un daudz piesaukto tēzi, ka ikviens sabiedrības loceklis ir vērtīgs, tā nedrīkstētu būt. Skumji, ka tā sabiedrības daļa, kas raksta likumus, tik ļoti neuzticas pārējiem (un acīmredzot arī pati sev), ir tik pārliecināta, ka bez regulējošiem žogiem nākamajā dienā Latvijā būs pilnīga postaža un haoss. Ja valsts sabiedrību uzskata par potenciāliem blēžiem, tad ar kādām tiesībām sabiedrība tiek aicināta mobilizēt spēkus krīzes pārvarēšanai, patriotismam utt.?