Un, lai grieķu attieksme pret viņiem izteiktajiem pārmetumiem būtu pilnīgi skaidra, Krīzes komitejas vadītājam vācu liberāļu pārstāvim preses konferencē pēc tikšanās nācās atbildēt ne tikai uz jautājumiem par Grieķijas salu iespējamo pārdošanu, lai nosegtu starptautiskā aizdevuma parādus, bet arī par vācu radītajiem zaudējumiem Grieķijai Otrajā pasaules karā.
Diemžēl tā ir viena no bēdīgākajām krīzes seku izpausmēm - ES nāciju savstarpēja «ēšanās» par to, kurš ir vainīgais un kurš kuram cik ir parādā. Grieķijas un Vācijas attiecības nav vienīgais piemērs. Varam pieminēt kaut vai Vācijas un Francijas vadītāju attieksmi pret jaunā Īrijas premjera mēģinājumu panākt zemākas procentu likmes starptautiskajam aizdevumam, - lai viņš pirmām kārtām atsakās no slavenās Īrijas 12,5% uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes. Vai arī Zviedrijas ārlietu ministra neseno vīzdegunīgo atklāsmi, ka Latvijas ekonomiskās problēmas, lūk, ir radušās tikai vienas nacionālās bankas glābšanas dēļ un labi, ka ir zviedru bankas, kas palīdz nabaga latviešiem.
Taču finanšu aprindās ir acīmredzami, ka Vācija vai mazākā mērā Francija un Zviedrija, glābjot smagos valsts parādos grimstošās ES dalībvalstis, īstenībā glābj savu banku sektoru un ilgtermiņā arī savus pensiju fondus, kas ieguldījuši šo valstu vērtspapīros. Džordžs Soross 22. marta komentārā Financial Times konstatē, ka Vācijas iepriekšējā prakse stiprināt banku sistēmu, novērtējot citu ES valstu parādu portfeļus kā drošus ar attiecīgu zemu procentu likmju piemērošanu un tirgus pārkarsēšanu, pašlaik visu pielāgošanās jeb atgriešanās pie ekonomiskās realitātes slogu uzliek šo valstu budžetiem. Un brīdina - šāda prakse var novest pie hroniskas Eiropas sadalīšanās labklājības valstīs ar budžeta pārpalikumu un parādu nastas nomāktās valstīs ar mūžīgu budžeta deficītu.
Taču, kā nesen Der Spiegel intervijā precīzi atzina Kalifornijas Universitātes ekonomikas profesors Berijs Eihengrīns, «Vācijas kanclerei daudz vieglāk ir paskaidrot saviem vēlētājiem, kāpēc krīzes laikā vācu nodokļu nauda ir jāizmanto vācu banku glābšanai, nevis miljardu eiro palīdzībai Grieķijai».
Bet atgriezīsimies pie grieķiem. Grieķijas IK 2010. gadā kritās par 4,5%, un paredzams, ka 2011. gadā kritīs vēl par 3%. Bezdarba līmenis šogad nepārsniegs 14%, savukārt inflācija 2012. gadā jau ir gaidāma krietni zema - 0,1%.
Tomēr tas, vai grieķu krīze izvērtīsies drāmā, kļūs redzams šāgada laikā. Pirmkārt, tas ir atkarīgs no tā, vai Grieķijas valdībai izdosies lauzt visaptverošo nodokļu nemaksāšanas praksi - gan atcelt neskaitāmos izņēmumus, gan fundamentāli mainīt šokējošo nodokļu izvairīšanās «ētiku».
Otrs izaicinājums - turpmākās attiecības ar aizdevēju troiku - SVF, EK un ECB. Grieķija vēlas pagarināt aizdevuma termiņus un samazināt procentu likmi, pretim solot līdz 2015. gadam privatizēt aktīvus un pārdot nekustamos īpašumus 50 miljardu eiro (!) vērtībā. Ar plānu, ko tieši pārdot, Grieķijas valdībai ir jānāk klajā jau tuvākajā laikā. Un, ja tās izrādīsies vācu presē pieminētās salas, respektīvi, daļa no Grieķijas teritorijas, tā vairs nebūs tikai «grieķu drāma» vien. Tas būs simbols Eiropas «solidaritātei».