Dzintars: Prioritātes nav ultimāts

Mums nav ne mazākās vēlēšanās ar Viņķeles kundzi strīdēties - lielākā daļa no tiem pasākumiem, kurus viņa piedāvā, ir svētīgi. Tomēr mums ir ļoti būtiski ievērot vienošanos, līgumu, ko 2013.gada budžeta veidošanas laikā parakstīja gan finanšu ministrs Vilks, gan Viņķele, respektīvi, veikt to pasākumu kopumu, par kuru jau mēs esam vienojušies. Vienošanās bija par minimumu, mēs nenākam ar jaunām prasībām.

Izpildām šo minimumu, tad skatāmies - ja ir iespējams īstenot kādu jaunu pasākumu, kāpēc gan ne? Piemēram, mums tāda liktos mājokļu atbalsta programma jaunajām ģimenēm, kas zināmā mērā arī būtu kompensējošs mehānisms nekustamo īpašumu nozarei, Latvijai atsakoties no pašreizējās uzturēšanās atļauju tirgošanas sistēmas.

Turklāt gribu uzsvērt, ka minētās vienošanās pamatā ir nevis Dzintara, Parādnieka vai Viņķeles subjektīvi priekšstati, bet gan lielāko šīs jomas NVO Latvijā, piemēram, Māmiņu kluba, viedoklis, Latvijā atzītu demogrāfu viedoklis.

Tomēr var taču gadīties, ka valsts finansiālās iespējas mainās un, teiksim, pirms gada ar vislabākajiem nodomiem slēgtas vienošanās vairs nav iespējams pilnībā pildīt.

Nav runa tik daudz par naudu, cik attieksmi. Jau vienošanās periodā ministrei bija atšķirīgs viedoklis par to, vai vajag pagarināt līdz pusotram gadam pabalstu, ko valsts izmaksā sociāli apdrošinātajām jaunajām māmiņām. Mēs uzskatījām un uzskatām, ka vajag - pusotrs gads ir tas periods, pēc kura vismaz teorētiski vajadzētu būt pieejamam bērnudārza pakalpojumam. Pretarguments bija un ir - jāveicina sievietes atgriešanās darba tirgū. Var šo argumentu saprast, tomēr, mūsuprāt, mammām ir jādod vismaz izvēles iespēja.

Atkārtošu jautājumu - varbūt prognozes par valsts budžeta iespējām izrādījušās pārāk optimistiskas un šo labo ieceri nav iespējams īstenot?

Es arī atkārtošu - nav runa par naudu. Pati ministre pēdējās dienās nākusi klajā ar dažādām iniciatīvām, kas arī kaut ko maksā, vai, pareizāk sakot, maksā tikpat. Respektīvi, vienkārši ir nevēlēšanās pieņemt, ka kāds "no malas", ka kāds, kurš nav pašas ministrijas eksperts, pasaka priekšā, kā būtu pareizi.

Savukārt attiecībā uz vienošanos nu mēs dzirdam, ka, lūk, nevarot saukt par vienošanos to, kas panākta ultimāta rezultātā. Tas nu gan dīvaini - tad par jebkuru gadījumu var vispirms solīt, pēc tam pateikt, ka tas ir bijis ultimāts, un attiecīgi to nepildīt. Tikpat labi var teikt, ka pašas šīs valdības izveidošanās bija ultimāta rezultāts. Proti, bija skaidrs, ka Vienotības prioritāte ir eiro ieviešana, un bija tikai divi varianti - vai nu valdību veido Vienotība un partneri akceptē šo prioritāti, vai arī valdību veido Saskaņas centrs. Tātad tikpat labi var teikt, ka Vienotība mums izvirzīja ultimātu, tomēr tad tas tā netika saukts. Savukārt koalīcijas partneru prioritātes nez kādēļ tiek sauktas par ultimātu, šantāžu utt.

Visu interviju ar Raivi Dzintaru lasi trešdienas laikrakstā Diena!