Dzīvojamo māju pārvaldīšanas un apsaimniekošanas muklājs

Lai labāk izprastu manu viedokli, pacentīšos to izskaidrot.Katrā dokumentā, ko izstrādājam, jābūt savai filozofijai. Ja runa ir par dzīvojamo māju pārvaldīšanu un apsaimniekošanu, tad konkrētajā dokumentā jāsniedz skaidrojums valsts līmenī, ko nozīmē pārvaldīt māju un ko nozīmē - māju apsaimniekot.Ikdienas darbā nekustamā īpašuma tirgus sektorā regulāri saskaramies ar dažāda rakstura informāciju, kas saistīta ar dzīvojamo māju pārvaldīšanu un apsaimniekošanu. Šī informācija nāk no dažādiem informācijas avotiem (valsts, pašvaldības, firmas, dzīvokļu īpašnieki) un tiek pasniegti dažādu informācijas nesēju (likumi, MK noteikumi, internets, speciālistu skaidrojumi) līmenī. Visur dominē termins «dzīvojamo māju pārvaldīšana un apsaimniekošana». Piemēram, LR likums «Par dzīvokļu īpašumu» V nodaļa.Rodas loģisks secinājums, ka jaunajam likumam vajadzētu sniegt skaidrojumu: ko nozīmē pārvaldīt māju un ko nozīmē - apsaimniekot māju? Izrādās, ka tagad varēs tikai pārvaldīt māju un apsaimniekošanas process atkal būs ārpus LR likumdošanas un šajā sektorā valdīs haoss.Iepazīstoties ar pārvaldīšanas procesa skaidrojumu, sapratu, ka likuma autoriem vispār nav nekāda priekšstata par šo terminu. Skaidrojums, ka dzīvojamās mājas pārvaldītājs ir dzīvojamās mājas īpašnieks vai pārvaldnieks, neiztur nekādu kritiku. Tas ir tāds pats skaidrojums kā zilas debesis ir debesis, kuras ir zilas.Rezultātā mēs esam saņēmuši tukšu dokumentu, kura galvenais uzdevums ir palīdzēt ierēdņiem formāli atskaitīties par it kā izdarītu darbu.Jaunais likums pēc būtības ir daļēja atbilde uz ekonomikas ministra A.Kampara uzdoto jautājumu: kāpēc ir novērojama Latvijas iedzīvotāju pasivitāte ES struktūrfondu izmantošanā?Saskaņā ar LR CL 927.panta nosacījumiem dzīvokļu īpašnieki var izvēlēties, kā pārvaldīt un apsaimniekot savu kopīpašumu. Pēc jaunā likuma pieņemšanas dzīvokļu īpašnieki nevarēs brīvi pārvaldīt un apsaimniekot savu īpašumu, tagad viņi to darīt varēs tikai tad, kad būs ieguvuši profesionālo izglītību dzīvojamo māju pārvaldīšanas jomā (vismaz trešais profesionālās kvalifikācijas līmenis).Situācijā, kad ir nesakārtota uzņēmējdarbības vide un neskaidri spēles noteikumi, dzīvokļu īpašnieki nesteidzas uzņemties atbildību par savu īpašumu, nesteidzas to sakārtot, nesteidzas izmantot ES palīdzības struktūrfondu palīdzību. Un pie šiem apstākļiem vēl viena papildus birokrātiska norma, kas nobremzē dzīvokļu īpašnieku jau tā noplakušo aktivitāti pārņemt īpašumu. Rīgas pilsētas robežās Rīgas domei šis likums ir vistīrākā «medusmaize», lai oficiāli dzīvokļu īpašnieku pārstāvju valdījumā nenodotu viņiem piederošo īpašumu. Filozofija ir ļoti vienkārša: ja dzīvojamās mājas biedrībai nav kvalificēta speciālista, pašvaldība dzīvokļu īpašniekiem māju apsaimniekošanā nevar nodot.Domāju, ka šā likuma norma ir solis atpakaļ, nevis solis uz priekšu, lai sakārtotu pārvaldīšanas tirgus nišu un izglābtu Latvijas nacionālo bagātību (dzīvojamās ēkas) no pilnīgas bojāejas.Jaunais likums izvirza formālas un obligātas prasības dzīvojamo māju pārvaldniekiem un arī pašiem īpašniekiem, par profesionālās izglītības iegūšanu dzīvojamo māju pārvaldīšanas jomā. Uzskatu, ka tirgus ekonomikas apstākļos cilvēkiem nedrīkst kaut ko uzspiest no varas pozīcijām. Valsts, ar saviem likumdošanas aktiem, nevajadzīgi iejaucas tirgus attiecībās. Valstij vajadzēja rekomendēt, ieteikt, bet ne aizliegt. Šādas likumdošanas normas var uztvert arī kā uzņēmējdarbības ierobežošanu, ko aizliedz Eiropas Savienība.Izvērtējot sauso atlikumu no šīs likumdošanas normas, iegūstam to, ka labumu gūst dažādas mācību iestādes, kuras labāk vai sliktāk apmāca pārvaldniekus.Zaudējumu iegūst valsts, jo tiek bremzēts kopējais ēku saglābšanas process, diskomforts dzīvokļu īpašniekiem, jo viņiem tiek apgrūtināts ēku pārņemšanas process.Bet šai situācijai var būt arī cits, diametrāli pretējs skaidrojums. Jaunajā likumā ietvertā norma par profesionālo izglītību apgrūtina dzīvojamo māju pārvaldīšanas procesa nodošanu dzīvokļu īpašniekiem. Tas nozīmē, ka ar jauno likumu tiek lobēta centralizētā māju pārvaldīšanas sistēma. Zinot to, ka likuma darba grupā strādāja pašvaldību pārstāvji, dzīvojamo māju centralizētās apsaimniekošanas sistēmas pārstāvji un it sevišķi būvniecības, enerģētikas un mājokļu aģentūras pārstāvji, kuri visi ir ieinteresētās personas, šī versija ir ticama. Kā apstiprinājumu tam vajag atcerēties savā laikā CDzMPK vadītāja Z.Ziediņa aktivitātes caur likumu ieviest dzīvokļu īpašniekiem obligāto māju apdrošināšanu. Ideja  dažam labam bija laba, bet tikai izpildījums bija «draņķīgs».Īpaša apbrīna vērta ir ideja par māju iedalījumu. Likuma autoriem nav bijis laika iepazīties ar LR likumu «Par dzīvokļa īpašumu», no kura izriet, ka mazākais atoms, kurš sīkāk nedalās, ir viena dzīvojamā māja. Saskaņā ar jauno likumu pārvaldīšanas process iedalās atkarībā no dzīvojamās mājas platības.Jautājums tiem speciālistiem, kas izstrādāja šo likumu, ir atklāts: ar ko pārvaldīšanas un apsaimniekošanas jomā atšķiras 103.sērijas vienas sekcijas māja (15 dzīvokļi) un tādas pašas sērijas māja ar četrām sekcijām (60 dzīvokļi)?Izrādās, ka likuma autori ir saredzējuši tik būtiskas atšķirības, ka izvirzījuši birokrātiskās prasības par profesionālo izglītību. Ļoti jau gribētos, lai likuma autori «netur sveci zem pūra» un izskaidro sabiedrībai savas «absurdās» idejas, kuras ieliktas likumā un kuras nevaru izprast.Skatoties uz šo procesu no malas, man rodas pārdomas par visu situāciju kopumā. Laba ir ideja par valsts palīdzības sniegšanu un ES struktūrfondu līdzekļu piesaisti dzīvojamo māju renovācijas procesā. Žēl tikai, ka šo jautājumu risināšanā piedalās cilvēki, kuri neizprot situāciju tirgū, kuriem trūkst tālredzības un profesionālo iemaņu. Rezultātā labas idejas vienkārši tiek «sačakarētas», laiks tiek novilcināts un no plānotajiem labajiem nodomiem sanāk vien čiks.Augstas raudzes speciālisti nekad ar saviem lēmumiem nerada problēmas. Ar pieņemto likumu ir radītas problēmas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas tirgū, ir sarežģītas attiecības starp dzīvokļu īpašniekiem un pašvaldību, ir apgrūtināta dzīvojamo māju pārvaldīšanas procesa pārņemšana un arī pārvaldīšana, tiek bremzēta ES attīstības fondu līdzekļu piesaiste.Valsts ierēdņiem visu laiku ir tendence vienkāršas lietas birokratizēt un līdz absurdam sarežģīt. Pēc tam paši netiek galā ar saviem garadarbiem. Kā piemēru varu minēt jautājumu par īres tiesām, kur trīs gadus strādā pie jautājuma, tērē līdzekļus un nevar to atrisināt. Savukārt dzīvojamo māju privatizācijas process bija sarežģīts tik tālu, ka trīs gadu laikā nebija privatizēts neviens dzīvoklis, vajadzēja izstrādāt paātrināto privatizācijas procesu. Eiropas Savienības struktūrfondu saņemšanas kārtība arī ir sarežģīta un smagnēja, kas dzīvokļu īpašniekus mazliet biedē iesaistīties šajā procesā. Man ir nelielas aizdomas, ka obligātā norma par energoaudita veikšanu katrā dzīvojamā mājā (pirms ES līdzekļu saņemšanas) nav nemaz ES prasība, bet vairāk pašu ierēdņu iniciatīva, lai kādam biznesam radītu labvēlīgu vidi un apstākļus.Lai ieviestu dzīvojamo māju pārvaldnieku reģistru un mājas lietu (kas ir pozitīvi atzīstama lieta), nav jātērē tādi lieli naudas līdzekļi un trīs gadus jāizstrādā likumprojekts. Šo rezultātu var sasniegt daudz ātrāk, lētāk un efektīvāk.