Džons Braients: Alkatības izgāšanās

Kad cilvēki, kas ikdienā cīnās ar krīzes sekām, dzird prātojumus, ka «krīze ir galvā» u.tml., viņi kļūst nikni. Kad jūs sakāt, ka «pašreizējā ekonomiskā krīze nav recesija, bet jauns sākums», vai saklausāt fonā dusmīgu balsu murdoņu?

Nav būtiski, vai es šai sakarā dzirdu dusmīgu murdoņu. Dusmas nekad nav piemērota reakcija un faktu. Kad vien esmu uz kaut ko reaģējis dusmīgi, tas ir izrādījies nepareizi. Ar pašām dusmām viss ir kārtībā. Tā ir leģitīma reakcija un emocija uz kaut ko kaitinošu, tikai tā neko labu nedod. Patiesība ir tāda, ka pasaule ir nepareizi izmantojusi tai doto iespēju. Mēs esam zaudējuši sava stāsta pavedienu, attieksmi un optimismu un fokusēšanos uz kalpošanu visiem Dieva bērniem. Ir jāfokusējas uz «mēs», ne tikai uz «es». Saku, ka šis ir jauns sākums, jo šī nav vienkārši ekonomiska krīze. Un ne tādēļ, lai noniecinātu kāda sāpes, bet tieši pretēji. Ir jāatzīst, ka šīs sāpes ir ļoti patiesas, un tās ir sistēmiskas.

Nepieciešamas strukturālas izmaiņas tajā, kā tiek īstenots kapitālisms un brīvā uzņēmējdarbība. Šī nav kapitālisma un brīvā tirgus, bet gan alkatības izgāšanās. Šī nav ekonomikas, bet gan tikumu un vērtību krīze. Pēdējos 10 gados esam radījuši naudas kultūru. Viss griežas ap naudu. Kapitālisms reducējās līdz jautājumam: kā es nopelnīšu? Vai tu biji uzņēmējs, ārsts vai jurists, vai koledžas students, un diemžēl pat valdībā cilvēkiem vienīgais jautājums bija: cik man par to maksās? Tas bija pretēji jautājumam: kā es kalpošu sabiedrībai? Kā radīšu pievienotu vērtību? Šādā kalpojošajā sabiedrībā darbojas idejas spēks. Latvija ir ideja. Kā valsts, republika, tauta jūs esat cīnījušies par neatkarības ideju vismaz 100 gadus, un nu pēdējos 20 gados tā ir sasniegts. Mums ir jāatgriežas pie idejas spēka, un tāpēc es runāju par jaunu sākumu. Mums ir jāatgūst sava stāsta pavedienu. Un tas ir ļoti nopietns pasākums. Tā nav jūtu padarīšana; tas ir jautājums par fokusēšanos.
Runāsim tieši par Latviju. Jums nav lielas vidusšķiras. Jums ir strādnieki un elite. Jūs ir vadījuši vācieši, zviedri, krievi, poļi. Nu latviešiem pašiem sevi ir jāvada ar sava rakstura un savas vietas pasaulē apziņu. Jums ir jārada savu vidusšķiru. Tas var notikt ar uzņēmējdarbību, ar mazajiem uzņēmumiem. Arī lielajiem uzņēmumiem svarīga ir mazo pastāvēšana. Esmu saticis latviešus gan šeit, gan Amerikā. Jūs esat ļoti atjautīga un aizrautīga tauta. Jums nav neviena iemesla nekļūt par dižu tautu. Par pašreizējām nepatikšanām saku, ka nav varavīksnes bez negaisa.

Jūsu prezidentam ir nākotnes redzējums. Varbūt nav slikta metafora, ka viņš bijis ārsts, jo šai vietai vajadzīga dziedināšana. Kultūra kopā ar apņēmību un vienkāršajai tautai dotām iespējām, kas rada pārliecību par viņu nozīmību sabiedrībā, ir Latvijas iespēja apmēram 20 nākamajos gados uzplaukt. Esmu optimists. Esmu šeit, jo ticu šai valstij un tautai. Kad jūsu prezidents mani uzaicināja, nešaubījos ne mirkli.

Paskaidrojiet dažos vārdos, kas ir jūsu radītā bezpeļņas sociālo investīciju banka Operation HOPE?

Daudzējādā ziņā Operation HOPE (OH) ir tieši tas, par ko runājam. Tā ir mana ideja, ko sākām iemiesot tai pašā dienā, kad jūs pasludinājāt neatkarības deklarāciju ― 4. maijā, tikai divus gadu vēlāk – 1992. gadā. Arī mēs bijām neatkarības kustība ― ar mērķi dot varu atsevišķajam cilvēkam: pārvērst cilvēkus no skaidras naudas klientiem par banku klientiem, no īrniekiem par īpašniekiem, no sapņotājiem par mazajiem uzņēmējiem, izvest viņus no nabadzības un iemācīt to, ko es saucu par naudas valodu, par finansiālo izglītotību. Dot viņiem teikšanu sabiedrībā, pieeju kapitālam, banku aizdevumiem, radīt sabiedrību, kur cilvēki no sociālo pabalstu saņēmējiem tiek pārcelti pie algu saņēmējiem. Šai laikā esam aptvēruši ļoti lielu kredīta prasību skaitu un esam palīdzējuši izveidot Valsts finansiālās izglītotības programmu.

Es uzsveru, ka finansiālā izglītotība ir jaunās pilsoniskās tiesības. Ar pasaules ekonomikas krīzi fonā, cilvēkam ir jāsaprot naudas valodu, citādi tu esi ekonomikas vergs. Un daudzi grib kļūt brīvi. To var paveikt šī filozofija ― mīlestības motivēta vadība, finansiālā izglītotība un jauns sākums tavai dzīvei, taviem sapņiem, tavām iespējām, kam OH ir simbols.

Ko praktiski tas nozīmē? Kāda ir atšķirība no komercbankas?

Liela atšķirība. Amerikā likums nosaka, ka komercbankai tavu pieteikumu ir jāpieņem vai jānoraida. Vidusceļa nav. Kad ieej OH bankā jeb finansiālās izglītotības centrā, tur ir uzraksts: «Neviens aizdevums netiek liegts.» Kopš pirmās dienas mēs tavu pieteikumu apstiprinām. Un tad līdzīgi kā ārsts, kas nosaka diagnozi, mēs pamazām pētām, kāpēc tam cilvēkam ir liegts kredīts komercbankā, un dodam norādes, ko darīt situācijas uzlabošanai. Tas var prasīt pusgadu, bet beigu beigās viņš pie kārotā kredīta vai priekšapmaksas naudas, vai katrā ziņā pie sapratnes, kā darbojas bizness, tiek. Ar klientu esam strādājuši roku rokā līdz pat 36 mēnešiem, un ja galu galā viņš nedabū kredītu komercbankā, mēs apsolām to iedot. 18 gadu laikā mums no banku puses gan nav neviena atraidīta kredīta pieteikuma.

Tā mēs ņemam kādu, kurš nekvalicifējas par bankas klientu, un padarām par klientu, ņemam sapņotāju, dodam tam plānu, prasmes un galu galā arī kapitālu, lai īstenotu šos sapņus. Lekciju Latvijas Universitātē es lasīšu uzvalkā, ko šuvis mūsu klienta uzņēmums. Viņš atnāca ar sapni, mēs nokārtojām viņam nelielu kredītu ― kādus 18 tūkstošus latu. Tagad viņi pelna 800 tūkstošus dolāru gadā. Viņi maksā nodokļus, audzina savus bērnus, darbinieku skaits ir seškāršojies, bet sākumā bija sapnis. Viņš nespēja atrast darbu, nevienam šis dizainers nebija vajadzīgs. Tagad viņš šuj uzvalkus pat valstu vadītājiem.

Arī bezpeļņas bankai kaut ko ir jāpelna.

18 gados galvenokārt no privātuzņēmējiem esmu savācis 500 miljonus dolāru. Eiropā to sauc par korporatīvo sociālo atbildīgumu, ASV to dēvējam par reinvestīcijām sabiedrībā. Šobrīd esam nonākuši līdz punktam, kad arī lielās kompānijas to uzskata par labu biznesu. Mēs vācam naudu nekomerciālam mērķim ― sniegt iedzīvotājiem no bērnu vecuma līdz pieaugušajiem gados finansiālo izglītotību. Kontrolēt naudas plūsmu, veikt uzkrājumus, ieguldījumus, saprast kreditēšanu, banku vēsturi, zināt uzņēmējdarbību, prast īpašumu apsaimniekošanu ― tas galu galā ir labi arī lielajam biznesam, jo tas rada un kultivē tiem tirgu, audzina viņu nākotnes klientus. Tas ir līdzīgi «pētniecība un attīstība» principam.

Mēs esam bezpeļņas organizācija, bet mūsu ikgada budžets ir 20 miljoni dolāru. Mēs apkalpojam 1,2 miljonus cilvēku. Lai gan tā ir bezpeļņas organizācija, tā tiek vadīta pēc biznesa principiem: viss ir ļoti detalizēti un vērsts uz konkrētiem sasniegumiem, par kuriem ir jāatskaitās. Mums ir 140 algoti darbinieki, 10 tūkstoši brīvprātīgo darbinieku, 5 tūkstoši sadarbības partneru visā pasaulē. Mēs sadarbojamies ar 200 valdībām un valdību aģentūrām pasaulē. Šis ir unikāls valdības, sabiedrības un privātā sektora sadarbības modelis. Bet pamats ir bezpeļņas, lai nekompromitētu savu misiju un ideju, kas notiktu komercializējoties un radot manipulācijas risku. Kā dibinātājam man ir uzdevums to uzturēt tīru un skaidru.

Labs analogs šim darbam varētu būt Dr. Martins Luters Kings Juniors. Viņš izcēla cilvēktiesības. 20. gadsimta lielā tēma bija demokrātija – tā bija Latvijā, Indijā, Dienvidāfrikā un arī ASV, kur darbojās Martins Luters Kings un arī mans mentors Endrjū Jangs, kas bija Lutera Kinga vecākais palīgs. Mūsdienās sevišķi pasaules ekonomiskās krīzes vidū sākotnējās pilsoniskās tiesības ir jāpaplašina, lai brīvā uzņēmējdarbība un kapitālisms darbotos nabadzīgo interesēs, lai tad dotu varu trūcīgajiem, padotu tiem roku, nevis nospiestu. Finanšu izglītotība, naudas valoda manā izpratnē ir Dr. Lutera Kinga darba turpinājums, kaut arī atšķirīgs.

Līdzīgi kā jūsu mammai un tētim, piemēram, demokrātija un vēlēšanu tiesības bija kaut kas pārāk tāls un augsts, lai būtu patiess.

Balss tiesības jau bija, tam nebija tikai jēgas.

Jo nebija patiesas demokrātijas. Tas mainījās brīdī, kad jūs redzējāt: manai balsij ir nozīme, tā izmaina situāciju. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir vara. Finansiālā izglītotība ir veids, kā globālo ekonomikas sistēmu novadīt līdz parastajam cilvēkam uz ielas un ielikt viņam rokās. Tu vari savu dzīvi ņemt savās rokās. Tev vairs nevajag gaidīt pabalstu no valdības, vai darbu no lielajiem uzņēmumiem, tu pats vari kļūt par savu nodarbinātības projektu, pats sev par uzņēmēju, beigt runāt par saviem sapņiem un beidzot tos īstenot. Tas ir jauns sākums.

Starp citu, es dzīvē 6 mēnešus esmu bijis bezpajumtnieks. Tā kā manas runas par sapņiem nav tukšas. 18 gadu vecumā es pusgadu nodzīvoju sava mašīnā, tā kā es zinu, ko nozīmē cīnīties par savu dzīvi. Es neesmu beidzis koledžu. Tagad man ir Hārvarda universitātes un citi goda doktora grādi, es lasu lekcijas koledžās visā pasaulē, bet pats tādu beidzis neesmu. Runājot par un ar vienkāršajiem cilvēkiem to ikdienas grūtībās, es viņus saprotu, es jūtu tās sāpes, es zinu, kā tas ir, man pašam tā ir bijis. Tāpēc es varu viņus uzrunāt ticami. Un šo darbu daru tādēļ, ka es dedzīgi vēlos dot viņiem balsi. Kuriem nav balss, ir vajadzīgs kāds, kas runā to vietā. Es šo spēju gribu dot viņiem pašiem.

Es pilnīgi saprotu, kā šīs skaistās un saprātīgās idejas darbojas salīdzinoši ideālistiskajā Amerikā, tomēr šeit būtu daudz grūtāk paskaidrot pat jūsu lietotos vārdus vien. Šeit cilvēki ir aizdomīgāki.

Viens no maniem mentoriem ir mūziķis Kvinsijs Džounss, un viņš saka, ka kultūras pārmaiņām vajadzīgi 20 gadi.

Mums te vieni 20 gadi tieši kā ir pagājuši, tikai neesmu pilnīgi pozitīvi pārliecināts par notikušo pārmaiņu virzienu. Protams, zināmā līmenī pārmaiņas ir bijušas ļoti pozitīvas.

Pat ļoti. Pirms 20 gadiem starp mums diez vai varētu notikt šāda saruna. Latvija ir izgājusi cauri lieliem ekonomiskiem izaicinājumiem un kļuvusi par nopietnu ekonomisko spēlētāju. Tā ir kļuvusi par tūristiem pievilcīgu vietu ar zināmu ekonomisko stabilitāti un pilsoniskajām brīvībām, kas pirms tam nebija Latvijas stāsta daļa. Cilvēki viscaur pasaulē zina, kur Latvija atrodas.

Reizēm gan mūs jauc ar Lietuvu un saka, ka esam Balkānos.

Es sarunājos ar ļoti daudziem, un esmu izbrīnīts, cik daudzi zina ne tikai, kur Latvija ir, bet arī jūsu stāstu. Pirms 20 gadiem tā nebija. Tā kā pozitīvs progress noteikti ir bijis. Tikai ceļš uz veiksmi nemitīgi tiek būvēts. Tam nav gala. Jā, Latvijai ir dažs izaicinājums un problēmas, bet tādas būtu arī tad, ja jums būtu nepārtraukta ekonomiskā izaugsme un bagātie kļūtu vēl bagātāki. Tikai vai tad kāds ieklausītos trūcīgajos? Nē. Vai es būtu šeit un runātu par varas došanu trūcīgajiem? Nē. Tieši izaicinājumu un grūtību dēļ mēs esam atvērti citām idejām. Dažkārt, lai radītu iespējas, ir vajadzīgas problēmas.

Ruandā pirms 15 gadiem genocīdā tika nogalināts vairāk par miljonu cilvēku. Tagad tā ir viena no liberālākajām konstitucionālajām valstīm pasaulē, kuras parlamentā 55% ir sievietes. Pirms 15 gadiem tas nevienam nebūt nācis ne prātā. Dienvidāfrika ar savu aparteīdu ― kurš pirms 15 gadiem varēja iztēloties, kā būs mūsdienās? Tas prasa redzējumu, raksturu un drosmi.

Mēs bijām kādā darba grupā Ķīnā, kad mani uzrunāja jūsu prezidents. Viņš radīja labu iespaidu, un es viņam uzdāvināju savu grāmatu «Mīlestības motivēta vadība». Viņš saņem diezgan daudzas grāmatas, bet viņš to bija izlasījis. Davosā mēs satikāmies atkal, un viņš sacīja: jūsu filozofija Latvijā varētu labi darboties, cilvēkiem to vajadzētu dzirdēt. Vai atbrauksit? Sacīju, ka būtu pagodināts. Varbūt pēc dažiem mēnešiem. Vai nākamgad. Viņš jautā: kad nākamreiz būsit Eiropā? Man Eiropā bija jābūt pēc nedēļas, lai tiktos ar Norvēģijas kroņprinci. Viņš jautā: kad? ― Otrdien. ― Un kā ar pirmdienu? ― Nezinu. Sestdien man ir dzimšanas diena. ― Vai neiebilstat, ja uzdāvināšu jums lidmašīnas biļeti? ― Labs ir. Un nākamajā brīdī viņa asistente jau saskaņo manas viesošanās detaļas. Lūk, šāda drosme, redzējums un ideja, kas ļāvusi man būt šeit, ir tieši tas, kas šai valstij nepieciešams.

Es nesaku, ka nebūs grūti. Bet saki, kas labs tavā dzīvē ir nācis bez grūtībām?

Gandrīz nekas.

Labas lietas viegli nenāk.

Jūs izklausāties ļoti evaņģēlisks.

Es teiktu, ka esmu dedzīgs. Bībele iesaka būt aukstam vai karstam. Remdenie tiek izspļauti. Tas var tikt tulkots: pat Dievam nepatīk viduvējība. Cilvēkiem ir jāsaprot, kas ir viņu kaislība. Mana kaislība ir dot varu cilvēkiem. Iznākumā es varu izklausīties evaņģēlisks, bet es vienkārši esmu es pats. Un kad Latvijas cilvēki noskaidros, kas viņi tādi ir, kad viņi atklās savu kaislību, šī vieta atmirdzēs kā Ziemassvētku eglīte.

Nesaku, ka tas būs viegli, bet esmu redzējis arī smagākas situācijas. Mēs tagad sākam darbu arī Haiti. Viņiem ir reizes 1000 ļaunāka situācija par jūsējo. Pirms pāris gadsimtiem Haiti bija vadošā dažādu resursu piegādātāja Francijai. Bet pēc uzvaras pār Napoleonu Eiropa pret to kļuva sarūgtināta, kas izvērtās gandrīz divos ekonomisko vajāšanu gadsimtos. Tagad es ļoti ceru, ka nesenās zemestrīces, kas diemžēl gan ir nogalinājušas 200 tūkstošus iedzīvotāju, varētu izrādīties iespēja jaunam sākumam. Pašreizējā starptautiskā uzmanība var kalpot par atspērienu Haiti cilvēku sapnim, ja vien viņi no tā neatrausies.

Martins Luters Kings Jun. pirms slavenās «Man ir sapnis» runas Vašingtonā citām auditorijām to bija teicis jau simts reizes. Nebija tā, ka vienudien viņš ņēma un pateica spīdošu runu. Nē, tas notika dienu no dienas desmit gadus, un daudzkārt viņš netika pat uzklausīts. Bet viņš nepadevās. Latvijas tauta nav padevusies. Esmu bijis 70 pasaules valstīs. Es esmu redzējis bezcerību. Šī te nav bezcerība. Es esmu redzējis, kas ir disfunkcija. Šī te tāda nav.

Protams, šī ir iespējamā misija.

Venecuēlā pie varas ir harizmātisks psihopāts, kas apšauba indivīdu tiesības, taisnīgumu un nacionalizē privātīpašumu iegribas pēc. Tur cilvēki mēdz vienkārši pazust. Vai Meksikā ― tur nevar droši staigāt pa ielām. Tā ir lieliska zeme ar jaukiem cilvēkiem, bet es vienkārši gribu teikt, ka pasaulē ir vietas ar milzīgām strukturālām problēmām. Jūsu problēmas nav strukturālas.

Dažas ir.

Bet ne tādas, ka tevi nesodīti uz ielas var aplaupīt.

Par mīlestības motivētu vadību: vai mīlestība nav pārāk augsta prasība?

Nedomāju gan. Iemesls, kādēļ jūsu prezidents centās mani pierunāt, droši vien bija mīlestība pret Latviju. Iemesls neatkarības alkām 1990. gadā un vēlāk bija jūsu cilvēku mīlestība pret šo zemi un neatkarību. Daudzi no viņiem to mīlēja vairāk par savu dzīvību, daži šo cenu arī samaksāja. Kāds ir pietiekami mīlējis tevi, lai mācītu un dotu iespēju.

Es nerunāju par romantisko mīlestību, arī ne par We Are The World veida mīlestību, bet par smagu, grūtu mīlestību kā darbu, kas rūpējas par kādu tik ļoti, lai spētu riskēt pats ar sevi. Darīt citam to, ko tu gribētu, lai dara tev, patiesībā ir veiksmes pamatā. Paskatieties uz kompānijām kas ir tiešām veiksmīgas? Tās ir veidotas pēc mīlestības motivētas vadības principa. Elementārs piemērs ir attieksme pret darbiniekiem. Ja tas būs varas diktāts, atdeve būs, bet minimāla. Bet ja darba devējs būs tiešām ieinteresēts, kā šie cilvēki jūtas un ko viņi domā, veidosies ilgtspējīgas attiecības. Vai tādā gadījumā tu manā labā strādātu labāk, vai slinkotu?

«Labāk» nav īstais vārds. Man vienkārši tāds darbs sagādātu lielāku baudu.

Gana labi. Un tā arī ir atšķirība. Kad es runāju par mīlestību, es ar to nedomāju emocijas, bet gan mūsu, cilvēku, būtību, kā mēs esam veidoti. Arī šīs krīzes sakarā jāsaka: ja mēs ar klientiem būtu veidojuši attiecības, nevis tikai transakcijas, krīzes nebūtu. Nebūtu sliktu aizdevumu. Būtu uz saprātīgu peļņu orientēti ilgtermiņa aizdevumi ilgtspējīgai ekonomikai.

Savā grāmatā es rakstu par divu veidu pasaulēm: tās ir mīlestības vai baiļu motivētas. Pasaule ir sačakarēta tāpēc, ka liels vairums mūsu vadoņu bijuši baiļu vadīti. Hitlers, Staļins un tamlīdzīgi. Citi vadītāji lādējas uz tumsu, bet neiededz sveci. Baiļu vadīti vadītāji ir vien zemsvītras piezīmes vēstures mēslainē. Mīlestības motivēti vadītāji ― no Jēzus Kristus līdz Nelsonam Mandelam ― ar laiku kļūst tikai vēl ietekmīgāki. Pat pēc savas dzīves. Cilvēki viņiem neseko piespiedu kārtā, bet gan viņu iedvesmoti. Bailes ir īstermiņa stratēģija, kas izvēršas savtīgumā, alkatībā un slinkumā. Mīlestība ir vērsta uz nākotni, tā vairo sabiedrības vērtību, tai labi klājas un tā dara labu. Man ir ļoti daudzu uzņēmēju piemēri, kas kļuvuši gana bagāti, un tomēr godājami. Bagātība un vara ir tikai viņu darba, ideju un kaislības blakusprodukts.