E-pārvalde — tehnoloģisks un arī politisks jautājums

Pirmkārt, lai izveidotu sistēmas, kas spēj savstarpēji sadarboties, jāsaprot, ka pastāv dažādi sadarbības slāņi — sistēmu slānis, datu slānis, semantiskais, organizāciju, biznesa procesu un juridiskais slānis. Ļoti bieži mēs runājam par informācijas sistēmu slāni, nedaudz — par datu slāni, bet gandrīz nekad nepieskaramies jautājumam par biznesa procesu un cilvēku atbildības slāni. Juridiskais līmenis — valdības atbildība izveidot tādu ietvaru, kurā iestādes var droši un legāli apmainīties ar datiem, vienlaikus nodrošinot drošību un personas datu neaizskaramību, — droši vien ir pats sarežģītākais. Ja nolemts attīstīt epārvaldi kā vienotu, vispārēju sistēmu, jāizveido noteikta struktūra. Pirmkārt, jāvienojas par semantisko integrāciju. Ja vienā datubāzē cilvēka vārds norādīts ailē "vārds", bet otrā — "priekšvārds", sistēmas tāpat vien nesapratīsies un informācijas apmaiņa elektroniski nebūs iespējama. Lai šos datus saskaņotu, nepietiek tikai ar rīkojumu savienot un salīdzināt sistēmas un "pārtulkot" datu vienības. Ļoti bieži iestāde vai nu negrib, vai nedrīkst sniegt informāciju, jo nepastāv juridisks ietvars, lai to darītu. Man bieži jautā, vai semantiskā integrācija nozīmē to, ka jāpārveido un jāpielāgo visas esošās datubāzes. Nē, tas nav nepieciešams, jo īpaši tāpēc, ka daudzu datubāzu un reģistru izveidē ieguldīts vairāku gadu darbs. Nav svarīgi arī tas, ka datubāzes veidojuši dažādi izstrādātāji. Tehnoloģijas ir pietiekami attīstītas, lai varētu veikt datu integrāciju. Piemēram, Latvijā semantiskās integrācijas iniciatīva ir Integrētā valsts informācijas sistēma jeb IVIS. Patiesās grūtības ir nepieciešamība pēc politiska un organizatoriska lēmuma — kādam ir jākļūst par tulku un jāpieņem lēmums, kā to vislabāk paveikt. Tāpēc var teikt, ka šobrīd valdībām vairs nav tehnoloģiju alibi gadījumos, kad epārvaldi neizdodas ieviest pietiekami efektīvi. Tieši tāpēc epārvalde arvien mazāk kļūst tehnoloģiju jautājums, vairāk — politisks un procesu vadības jautājums. Ierēdņiem jāredz cilvēki Otrs tikpat svarīgs solis ir būtisku procesu definēšana jeb, kā es to saucu, patiesības mirkļi cilvēka vai uzņēmuma dzīvē. Šķiet, ka valdības reizēm neredz būtiskākos cilvēka dzīves notikumus — piedzimšanu, nāvi, stāšanos darbā, bērna piedzimšanu un citus — kā vienotu procesu, kam ir sākums un beigas. Tas pats attiecas uz uzņēmuma dzīvi — uzņēmuma reģistrācija, nodokļu nomaksa, gada pārskati, muitas pakalpojumi. Vai mēs spējam definēt 10 vai 20 fundamentālus valdības pakalpojumus kā viena procesa elementus? Ja process nav integrēts, jums būs jāstaigā no vienas iestādes uz otru, pat ja abās būs automatizēti datu reģistri. Tas bieži vien netiek izprasts. Treškārt, un vissarežģītāk, ir sasniegt organizāciju un normatīvo sadarbības spēju. Valdībai ir jāizveido efektīvs likumdošanas ietvars, kas ļauj epārvaldei darboties — dalīties un lietot informāciju, nodrošinot personas datu aizsardzību, drošību. Tas prasa fundamentālas izmaiņas administratīvajos un juridiskajos procesos, kā arī valsts ierēdņu domāšanas procesā. Ko darīt? Pirmkārt, e–pakalpojumu un e–pārvaldes jautājumiem ir jābūt vienai no politiskās darba kārtības prioritātēm. Otrkārt, īpaši svarīgi tas Latvijas valdības reformēšanas laikā, ir jābūt koordinējošai institūcijai vai ministrijai, kura var reāli ietekmēt pārējās valsts iestādes. Institūcija, kas tieši atbildīga valdības vadītājam un kurai ir tiesības koordinēt citu institūciju vai ministriju darbu, ir vitāli svarīgs priekšnosacījums. Mana pieredze liecina, ka gadījumos, kad premjers nav uzņēmies kaut kāda veida aizbildniecību pār šo procesu vai institūciju, valdībām nav progresa epārvaldes ieviešanā.Kritiskā masa Nepārsteidz tas, ka daudzās valstīs epakalpojumu, eparaksta ieviešanas process ir samērā lēns. No vienas puses, cilvēkiem ir jābūt ļoti skaidrai motivācijai, kāpēc tos lietot — ka tas ir lētāk, ātrāk, bez aizkavēšanās informācijas apstrādē, ko neizbēgami rada cilvēciskais faktors. No otras puses, ir tā saucamā ekonomiskā pieņemšana — jāsasniedz noteikta kritiskā masa, lai šie pakalpojumi kļūtu par ekonomisku priekšrocību. Ja es vienīgais lietoju eparakstu, tas man neko nedod, ja to lieto daudzi, tā kļūst par ekonomisku priekšrocību lietotājiem. Pakalpojuma ieviešana sabiedrības apziņā ir daudz lēnāka nekā tā tehniskā ieviešana — tas ir jāsaprot un jāņem vērā. Mums ir jāizdzīvo apmēram piecu astoņu gadu cikls, līdz sabiedrība pieņem jaunievedumus, bet valdība nedrīkst aizmirst ļoti aktīvi informēt un izglītot cilvēkus par epakalpojumu priekšrocībām. Šodien neviens vairs nebrīnās par kredītkartēm — pasaule ir sasniegusi kritisko masu un uzticības līmeni kredītkaršu lietošanā. Esmu pārliecināts, ka epakalpojumu masveida pieņemšana notiks tikai tad, kad tam nepieciešamās tehnoloģijas pilnībā būs kļuvušas par ikdienu — piemēram, kad ikvienā datorā būs eparaksta kartes lasītājs. Mēs uzskatām par normu epasta un interneta pieejamību. Mums vairs nav jādodas pie kāda īpaša tehnikas vai programmu ražotāja, šīs lietas ir tikpat pašsaprotamas kā iespēja ieslēgt gaismu istabā. Kad tas pats notiks ar eparaksta tehnoloģiju pieejamību, cilvēki to lietos un uzskatīs par pašsaprotamu. Protams, savā ziņā šis ir stāsts par vistu un olu — bez viena nav iespējams otrs, un tieši tāpēc tas prasa laiku un visu pušu iesaisti. Mums — tehnoloģiju ražotājiem — ir jāveicina tehnoloģiju vispārēja pieejamība. Valdībām ir jāskaidro, jāpārliecina par epakalpojumu priekšrocībām, jāmāca tos izmantot. Un mums visiem kopā ir jāizdzīvo 5—8 gadu dzīves cikls, lai ieviestu šīs jaunās iespējas.