Kā stāstīja Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes izpilddirektore Gita Umanovska, padome nevaino Latvijas valsti ne īpašumu atņemšanā, ne holokaustā, taču uzskata, ka būtu ētiski un taisnīgi kopienai atdot tos ebreju organizāciju sabiedriskos īpašumus, kuri līdz Padomju Savienības okupācijas varas īstenotajai nacionalizācijai 1940.gada 17.jūnijā piederēja šīm organizācijām un kuri pēc 1991.gada 23.augusta nonāca Latvijas valsts īpašumā.
Umanovska uzsvēra, ka runa ir tikai par sabiedrisko organizāciju īpašumiem - skolām, bāreņu namiem, slimnīcām, kultūras namiem, kurus ebreju sabiedriskās organizācijas par saviem vai ziedotiem līdzekļiem bija uzbūvējušas vai iegādājušās un kuras bija šo organizāciju īpašumā līdz 1940.gada 17.jūnijam.
Ebreju kopienas pārstāve stāstīja, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas valstī nav bijis tāda normatīvā akta, kas noteiktu, kā etniskās organizācijas varētu atgūt sabiedriskās celtnes. Viņa zinot, ka arī citu tautību sabiedriskajām organizācijām esot līdzīgas problēmas atgūt savus īpašumus, tādēļ tas neesot tikai ebreju kopienas jautājums. Likumdošana esot ļāvusi atgūt tikai reliģisko kopienu celtnes, bet ne sabiedriskās celtnes.
Umanovska uzsvēra, ka šajā gadījumā nav runa par privātpersonu īpašumiem, jo tos ebreji, tāpat kā visi pārējie īpašnieki, atguva denacionalizācijas procesā.
Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes pārstāvji arhīvos ir apzinājuši, ka līdz 1940.gada 17.jūnijam ebreju sabiedriskajām organizācijām visā Latvijā piederēja aptuveni 270 nekustamie īpašumi. "Ja bija šaubas par kāda objekta īpašumtiesībām, tas netika iekļauts šo īpašumu sarakstā. Jau 2006.gadā nekustamo īpašumu saraksts bija iesniegts Saeimā un ir publiski pieejams, tiesa, tolaik tajā bija aptuveni 300 īpašumi, jo bija iekļauti arī fizisko personu īpašumi, kas tagad ir izņemti ārā, ņemot vērā starptautisko praksi, ka bezmantinieka īpašums pieder valstij," stāstīja Umanovska.
Izpilddirektore stāstīja, ka ir arī atsevišķi īpašumi, par kuriem padome šo gadu laikā ir vienojusies ar pašvaldībām, ka tie tiek izmantoti sabiedrības vajadzībām. Piemēram, ar Kuldīgas pašvaldību ir vienošanās, ka kādreizējā sinagoga tiek restaurēta un tajā darbojas gan bibliotēka, gan ir ierīkota ekspozīcija Kuldīgas ebreju kopienas piemiņai. Tāpat ir panākta vienošanās ar Rēzeknes pašvaldību par Baltijā unikālās zilās koka sinagogas restaurāciju ar Norvēģijas finansiālu atbalstu. Sinagogas atjaunošana būs iespēja jaunajiem koka restauratoriem apgūt restauratora profesiju, un pēc atjaunošanas ēku varēs izmantot arī sabiedrības vajadzībām dažādu pasākumu organizēšanai.
"Mūsos patiesi rada izbrīnu, kādēļ nacionālā apvienība izvairās no padomju okupācijas seku novēršanas. Kas zem tā slēpjas, kādēļ un no kā baidās nacionālā apvienība?" neizpratnē vaicāja Umanovska.
Viņa norādīja - lai arī Tieslietu ministrijā kopš 2006.gada ir bijušas darba grupas, kas pēta ebreju sabiedrisko organizāciju īpašumus, taču padomi par sava darba rezultātiem tās nekad neesot informējušas un nekādu kompensācijas nekustamo īpašumu sarakstu padome neesot redzējusi.
Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes pārstāvji pēdējā laikā tikušies ar ārlietu ministru Edgaru Rinkeviču (RP), bet Umanovska noraidīja izskanējušo informāciju, ka padome būtu tikusies ar demisionējušo tieslietu ministru Gaidi Bērziņu (VL-TB/LNNK).
Umanovska skaidroja, ka Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome ir atzīta gan starptautiskā, gan Latvijas mērogā kā oficiāla organizācija, kas pārstāv Latvijas ebreju intereses. "Katrai etniskajai organizācijai ir tiesības risināt savai organizācijai aktuālos jautājumus, un mēs arī to darām, lai gan ebreju jautājums bieži vien gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē tiek saistīts ar kaut kādām sazvērestības teorijām. Piemēram, ja ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone brauc uz Latviju, tad tas noteikti ir saistīts ar ebreju īpašumiem, lai gan arī mēs informāciju par Klintones vizīti, tāpat kā visi pārējie iedzīvotāji, uzzinājām no masu medijiem," sacīja Umanovska.