Eiro nedraud krīze
Bezdarbs pieaug — un līdz ar to arī populistisku nostāju demonstrēšana. Tādās valstīs kā Itālija, kura jau cieš no Ķīnas konkurences, un Spānija, kas pārdzīvo plašu mājokļu tirgus sabrukumu, sāpes būs mokošas. Tomēr neviena no šīm valstīm neizrāda vēlēšanos atteikties no eiro.
Tās saprot, ka pat čukstus izteikta šāda iespēja izraisītu paniku investoros. Tās redz, kā tādās valstīs kā Dānija, kuras saglabāja savu valūtu, ir spiestas paaugstināt procentlikmes, lai aizsargātus savus maiņas kursus, kad ASV Federālās rezerves un Eiropas Centrālā banka (ECB) samazina procentlikmes. Tās redz, kāda kapitāla aizplūšana tām būtu jāpārdzīvo, ja tajās apgrozībā joprojām būtu liras vai pesetas. Tās saprot, ka būtu jāatvaira vecā parauga valūtas krīze tam visnepiemērotākajā laikā, novērtē, ka skaitļos ir stabilitāte un drošība.
Līdzīgi nav nekādu pazīmju, kas liecinātu par eiro sabrukuma scenārija attīstīšanos, kurā šādas valstis veiksmīgi izdara spiedienu uz ECB, lai tā uzskrūvētu inflāciju, piespiežot Vāciju atteikties no eiro. Eiropas Centrālā banka, kuru aizsargā ar likumu noteiktā neatkarība un cenu stabilitātes mandāts, nav izrādījusi nekādu vēlēšanos pakļauties Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī vai kāda cita spiedienam.
Var iebilst, ka sliktākais vēl ir tikai priekšā — ka ceļā mūs sagaida vēl lielāka inflācija un bezdarbs un ka tad, kad tie atnāks, eirozona sabruks. Eiroskeptiķi vienmēr izvirza šo argumentu. Taču, ņemot vērā jaunākos notikumus, tagad tie ir viņi, kuriem jāuzņemas pierādījumu nasta.
1998.gadā ne Frīdmens, ne jebkurš cits negaidīja, ka pirmais nopietnais kritums pēc eiro ieviešanas sakritīs ar visu laiku vissmagāko finanšu krīzi. Panikā kritušo investoru bēgšana lika centrālajām bankām veikt bezprecedenta pēdējās instances kreditora operācijas. Apjomīgie aizdevumu zudumi prasījuši dārgas banku rekapitalizācijas operācijas.
Ir izskanējušas prognozes, ka valdības, kuru iespējas finanšu krīze izstiepusi līdz pēdējai robežai, varētu atbildēt ar atteikšanos no eiro. Tās varētu ieviest inflācijas nodokli un injicēt nacionālo valūtu, lai atjaunotu savu banku sistēmu un finanšu tirgu likviditāti.
Īstenībā reakcija ir bijusi pretēja. ECB nodrošinājusi eirozonas finanšu sistēmām būtībā neierobežotu likviditātes daudzumu. Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumi ir mīkstināti, tādējādi palielinot valdību spēju aizņemties, lai rekapitalizētu savas bankas.
Vislielākās grūtības pārcietušas ārpus eirozonas esošās valstis, kuras joprojām izmanto savu valūtu. Tā kā to valūtas starptautiski netiek plaši izmantotas, daudzas šo valstu banku finansiālās saistības ir eiro valūtā. Tas padara tās atkarīgas no procentlikmju svārstībām, lai ar tirgus un ECB mijmaiņu līniju palīdzību piesaistītu skaidro naudu, kas tām izmisīgi vajadzīga. Līdz šim šī mijmaiņa notiek, taču ar aizkavēšanos un pievienotu politisko bagāžu.
Zemteksts ir skaidrs. Nacionālajām banku sistēmām ir vajadzīgs pēdējās instances kreditors. Mazajās valstīs, kurās ievērojama daļa banku saistību ir kādas citas valsts valūtā, nacionālajām centrālajām bankām nav šādu iespēju. Tām atliek vienīgi vai nu iedibināt drakonisku kontroli pār banku sistēmu, vai nu pievienoties eirozonai.
Ņemot vērā grūtības finanšu pulksteņa pagriešanā atpakaļ un vienotā tirgus ierobežojumus, ir skaidrs, kādā virzienā ies Eiropas valstis. Dānijā un Zviedrijā sabiedriskā doma jau sliecas uz eiro pieņemšanu. Polija atkārtoti apliecinājusi apņemšanos ieviest eiro. Ņemot vērā Starptautiskā Valūtas fonda programmas traumu, Ungārija noteikti rīkosies tāpat.
Ir acīm redzams, ka Austrumeiropai krīze būs ekonomiski un finansiāli izaicinoša. Tā palielinās grūtības panākt atbilstību eiro ieviešanai nepieciešamajiem konverģences kritērijiem. Taču tā arī palielinās vēlēšanos to izdarīt. Tātad būtībā ir runa par lielāku nevis mazāku eirozonu, jo aizvien vairāk valstu saskata nelaimi vēstījošo brīdinājumu. Jau vērojamas pazīmes, kas liecina, ka pat Eiropas Savienībā neietilpstošās valstis, konkrēti Īslande un Šveice, apsver iespēju tajā iestāties kā soli ceļā uz eiro ieviešanu un savas finanšu dilemmas atrisināšanu.
Izņēmums droši vien ir Lielbritānija, kuras valūta tiek lietota starptautiskā apritē kā britu vēstures mantojums. Jebkurā gadījumā Lielbritānija vienmēr ir stāvējusi ar vienu kāju Eiropā un ar otru — ārpus tās. Tāpēc var iedomāties, ka Eiropai tālākā perspektīvā būs divas valūtas — eiro un sterliņu mārciņa. Taču par trim, kur nu vēl trīsdesmit valūtām nevar būt ne runas.
Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.