Eiropas Savienība, enerģētika un klimata pārmaiņas

Tā apdraud vides drošību un ģeopolitisko stabilitāti. Mums jāizmanto Eiropas Savienība, lai izveidotu jaunu pasaules kursu uz zema līmeņa emisiju. Mēs labi zinām, kā atkarība no fosilā kurināmā ietekmē vidi — siltumnīcas efekta gāzu emisija izraisīs biežākus sausuma periodus un cita veida ekstrēmus laika apstākļus; kusīs poli un paaugstināsies jūras līmenis. Taču šīs norises nav tikai vides problēmas — tās kaitēs mūsu ekonomikas attīstībai un drošības interesēm nākotnē. Jau šobrīd energopieprasījums draud grozīt ģeopolitisko karti — to ietekmē dažādi faktori, no jaunradušās spriedzes par Arktikas naftas un gāzes krājumiem līdz naftas un gāzes ienākumu straujajam kāpumam, kas padara ar energoresursiem bagātās valstis ļoti pašapzinīgas. Pastāv risks, ka konstruktīvu starptautisku sadarbību aizstās postoša nāciju konkurence. Lai arī pašreiz galveno uzmanību pievēršam Volstrītai, mūsu atkarība no ierobežotajiem naftas un gāzes resursiem šobrīd ir viens no galvenajiem inflācijas cēloņiem pasaulē un būtisks faktors, kas bremzē pasaules ekonomikas izaugsmi. Centrālajām bankām ir izvirzīts divkāršs uzdevums — mīkstināt kredītsistēmas sabrukumu, vienlaikus nesekmējot inflāciju. Tā kā paredzams, ka līdz 2050.gadam iedzīvotāju skaits pasaulē augs no 6,6 līdz deviņiem miljardiem un attīstības valstu ekonomika strauji attīstās (uz Ķīnas ceļiem ik gadu nonāk 20 000 jaunu automobiļu), šie procesi iezīmē strukturālas pārmaiņas, nevis īslaicīgas novirzes. Ir viegli noskaņoties fatālismam un secināt, ka gan lielāka fiziska, gan ekonomiska nedrošība ir neizbēgama. Taču nākotnei ir alternatīva. Energoresursu diversificēšana dotu mums iespēju izvairīties no saķeršanās par resursiem pasaulē, kurā mēs kļūstam arvien atkarīgāki no valstīm, kas bagātas ar kurināmā resursiem. Attīstot tautsaimniecību ar zema līmeņa siltumnīcas efekta gāzu emisiju, mēs varētu ne vien ierobežot šo emisiju, vienlaikus atvieglojot inflācijas spiedienu, bet arī radīt videi draudzīgas darbavietas un videi draudzīgu ekonomikas izaugsmi. Tehnoloģijas, kas dotu iespēju to visu īstenot, jau pastāv vai arī tiek radītas. Mēs varam ražot strāvu ar zema emisijas līmeņa tehnoloģijām — pārejot uz atomenerģiju un atjaunojamiem resursiem un izmantojot ogles, ko par ekoloģiski tīru resursu padara oglekļa piesaistes un uzglabāšanas tehnoloģijas. Energopatēriņu mājās samazinās energoefektīvākas ierīces un labāka siltumizolācija. Tā kā autoražotāji attīsta hibrīdautomobiļus ar kombinētiem dzinējiem, ko darbina gan gāze, gan elektrība, ilgā laikā par reālu iespēju kļūst jaunas paaudzes beznaftas transportsistēma, ko darbinātu elektriskā strāva vai ūdeņradis. Pašlaik svarīgākais jautājums, kā šo procesu paātrināt. Kā veidot politisku atbalstu, kas sekmētu revolucionāru pāreju uz ekonomiku ar zema līmeņa emisiju? Manuprāt, tās katalizators var būt Eiropas Savienība. Organizācijai, kuras aizsākums bija sadarbība ogļu un tērauda resursu jomā, kas novērsa konfliktus un nestabilitāti Eiropā, ir jāatgriežas pie saviem pirmsākumiem. Mūsdienās Eiropas Savienībai jāliek lietā visi instrumenti, kas tai ir — noteikumi, tirgi un sarunu risinātāja pozīcijas —, lai iedibinātu pasaules standartus un energoresursu jautājumos novērstu nesaskaņas, kas izraisītu konfliktus nevis ES iekšienē, bet gan aiz tās robežām. Šeit ir trīs prioritātes. Vispirms, mums jāizmanto savas sarunu risināšanas priekšrocības, lai mēs kā starpnieki panāktu globālu vienošanos par rīcību klimata pārmaiņu jomā pēc 2012. gada. Nākamā gada pasaules sanāksmē Kopenhāgenā paši grūtākie jautājumi būs par vērienu, ar kādu nospraust turpmākos mērķus, un kuram būtu jāmaksā par seku mīkstināšanu un pielāgošanos. ES vadošā loma ir būtiska, lai sasniegtu vērienīgu globālu vienošanos — mums jābūt ceļvedim un mēs to spējam. Mērķi, kurus sev izvirzījām pagājušajā gadā — līdz 2020.gadam samazināt emisijas līmeni par 20%, savukārt starptautiskas vienošanās kontekstā — par 30%, nostāda mūs klimata pārmaiņu apkarošanas avangardā. Un izmešu tirgus mums labi noderēs kā atbalsts, pārskaitot līdzekļus attīstības pasaulei, lai tā spētu veikt lēcienu uz enerģētiku ar zema līmeņa emisiju. Otrkārt, globāls oglekļa dioksīda emisiju tirgus pasaulei vajadzīgs, lai attīstītajām valstīm būtu vieglāk noskaidrot, kurās nozarēs emisijas samazināšanas izmaksu efektivitāte būtu visaugstākā, un pārskaitīt līdzekļus, kas attīstības pasaulei dotu iespēju lēcienveidā pāriet uz enerģētiku ar zema līmeņa emisiju. Tam pamats ir ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma. Mums tai jānodrošina ilgstoša nākotne, kur kvotu griestus nenoteiktu dalībvalstis, bet gan centralizēti, kā to ierosina Eiropas Komisija. Taču šis jautājums mums jāsaista ar emisiju tirgiem, kas šobrīd veidojas citās valstīs — ASV, Kanādā un Jaunzēlandē. Treškārt, pasaules līmenī mēs varam veicināt ieguldījumus videi draudzīgās tehnoloģijās. Izvirzot stingrus ES standartus jauniem transportlīdzekļiem un ierīcēm, mēs varam izmantot pasaules lielākā vienotā tirgus ietekmi, lai veicinātu inovāciju visā pasaulē. Vienojoties par motivēšanas mehānismu Eiropas Savienības līmenī, mēs līdz 2015.gadam varētu uzbūvēt paraugelektrostacijas ar oglekļa dioksīda piesaistes un uzglabāšanas (CCS) iekārtām, kas Eiropas Savienībai dotu iespēju līdz 2020.gadam šo tehnoloģiju ieviest. Tas ir izšķiroši svarīgi un steidzami — tikai izmantojot šo tehnoloģiju plašā mērogā, mēs varētu samazināt ekoloģiskas ogļu kurināmā izmantošanas izmaksas un dot impulsu CCS izmantošanai visā pasaulē. CCS tehnoloģija mums vajadzīga ne vien kā atbalsts, lai īstenotu ES emisijas samazināšanas mērķus, bet arī kā līdzeklis, lai samazinātu emisiju visās valstīs, kur par galveno avotu elektrības ražošanā izmanto ogles. Galu galā Eiropas Savienību vērtēs pēc tā, vai tā spēs īstenot 2020.gadam paredzētās saistības. Ja ES tās neizpildīs visā pilnībā, tā mazinās savu pasaules līdera reputāciju klimata pārmaiņu jomā un citās, jo gan ekonomiskā, gan ekoloģiskā un ģeopolitiskā situācija arvien skaidrāk rāda, ka vairs nevaram atļauties atkarību no enerģētikas, kas rada lielu oglekļa dioksīda emisiju. Grūtā situācija ekonomikā nav arguments, kas kavētu pāreju uz mazu emisiju. Tā liek šo pāreju paātrināt.