Tāpēc ES dalībvalstis ir gatavas līdz zināmam līmenim pakļauties kopējai finanšu disciplīnai, taču jautājums paliek: vai ar to vien, neveicot nopietnākus strukturālos pārkārtojumus, nākotnē būs iespēja uzturēt ierasto «eiropiešu dzīvesveidu»?
Šogad visas Eiropas institūcijas kopīgai rīcībai sapurināja ne tikai finanšu garantiju «samešana» eirozonai šā gada maijā, bet arī likumdošana. Eiropas Parlaments ir sācis darbu pie sešiem apjomīgiem Eiropas Komisijas iesniegtiem likumprojektiem, kas orientēti uz ES ekonomiskās pārvaldības stiprināšanu un dalībvalstu publisko finanšu saimniecības sakārtošanu. Četri tiesību aktu priekšlikumi attiecas uz budžeta aspektiem, paredzot arī eirozonas Stabilitātes un izaugsmes pakta padziļinātu reformu, savukārt divu pārējo tiesību aktu nolūks ir novērst makroekonomiskās nelīdzsvarotības risku eirozonā un ES kopumā.
Ieskatam pieminēšu trīs no šiem pasākumiem, kas tieši attiecas arī uz Latviju kā pagaidām eirozonā neietilpstošu valsti. Pirmkārt, tiek plānots noteikt, ka dalībvalstu parāda dinamika tiks uzraudzīta tikpat rūpīgi kā budžeta deficīta dinamika. Tām dalībvalstīm, kurās ārējais parāds pārsniedz 60% no IK, ir jāīsteno pasākumi, lai šo attiecību pietiekami strauji samazinātu. Eiropas Padome varēs piemērot sankcijas līdz pat 0,5% no IK tām dalībvalstīm, kuras neievēro iepriekšminētos noteikumus.
Otrkārt, tiek plānots ieviest t. s. pārmērīgas nelīdzsvarotības novēršanas procedūru (PNNP), saskaņā ar kuru ir paredzēts regulāri izvērtēt nelīdzsvarotības risku, analizējot ekonomiskos rādītājus. Tām dalībvalstīm, kurās pastāv būtiska makroekonomiskā nelīdzsvarotība, Padome varēs pieņemt ieteikumus un sākt PNNP.
Treškārt, paredzēts panākt to, ka dalībvalstu budžetos netiek iekļautas nereālas makroekonomiskās izaugsmes prognozes, vāja statistika, necaurredzama grāmatvedība utt. Tā kā daudziem fiskālās politikas lēmumiem ir ilgtermiņa sekas, budžeta plānošanai jānotiek ar skatu nākotnē, paredzot vismaz triju nākamo gadu budžetus.
Apmēram tādi ir EK piedāvātie pasākumi stingrākai dalībvalstu finanšu uzraudzībai. Taču Eiropas lielākais izaicinājums ilgtermiņā ir ārkārtīgi sarežģītais uzdevums sabalansēt finanšu tirgu, dalībvalstu valdību, kā arī iedzīvotāju un uzņēmēju intereses jeb dalībvalstu ekonomisko izaugsmi. Iedomājieties trīsstūri plaknē, kura vienā stūrī ir publiskās finanses, otrā - finanšu tirgi (portfeļu menedžeru pārstāvētie fondi, no kuriem liela daļa ir pensiju fondu un apdrošinātāju līdzekļi), trešajā - nodarbinātība un reālās ekonomikas izaugsme. Un Eiropai gan īstermiņā, gan ilgtermiņā ir jāspēj vienlaikus pacelt visus šos stūrus, nepieļaujot, ka kāds no tiem nobrūk.
Kādā sarunā ar augsti profesionālu EK ekspertu apstiprinājās tas, par ko man jau sen bija aizdomas. Proti, absolūti lielāko ES suverēnā parāda (valstu vērtspapīru) daļu jau neiegādājas kādi «trekno runču» hedžfondi, bet gan «portfeļi», kuros investējuši Eiropas pensiju fondi un apdrošināšanas sabiedrības. Mikrolīmenī to pieredzējusi arī Baltija. Buma laikā mēs pelnījām stipri lielāku «maržu» zviedru pensiju fondiem nekā citas valstis. Tāpēc arī saņēmām starptautisko institūciju «palīdzību» - lai krīzes brīdī valūtas devalvācijas dēļ zviedru fondi pārlieku neciestu.
Arī Eiropas banku sektoram šodien ir raksturīga izteikta pārrobežu darbība. Tāpēc nav brīnums, ka Īrija bija spiesta pieņemt ES palīdzību ar nosacījumu, ka necieš triju Īrijas komercbanku tā saucamie lielie kreditori, bet tikai subordinētie kapitāla ieguldītāji. Krīzes sakumā pieņemtais diskutablais lēmums valstij garantēt komercbanku depozītus bez jebkāda ierobežojuma rādīja situāciju, ka komercbankām tiek novirzīti vairāk nekā 100 miljardi eiro īru nodokļu maksātāju naudas, radot milzu valsts budžeta deficītu.
Man šķiet, ka eirozonas krīzes risinājuma meklējumos galvenā problēma ir tā, ka politiķi domā īsākos termiņos, nekā fundamentāls risinājums var tikt sasniegts. Augošais valstu parāds veidojas tāpēc, ka vairākums vecās Eiropas politiķu saviem vēlētājiem cenšas nodrošināt labāku dzīvi, nekā šodienas sabiedrība spēj nopelnīt, un aizņemas no «ieguldītājiem» jeb nākotnes pensionāriem, kas pēcāk vēlēsies saņemt vēl augstāku dzīves kvalitāti. Situāciju vēl vairāk sarežģī lielais pārrobežu efekts, piemēram, manis jau pieminētā dilemma starp Latvijas šodienas sabiedrību un zviedru nākotnes pensionāriem vai vācu nākotnes pensionāriem, kas aizdod šodienas grieķu sabiedrībai.
Šī sistēma balstās uz nedroša pieņēmuma, ka nākotnē strādājošie eiropieši varēs atdot visus aizņēmumus ar visiem procentiem. Taču, ja kopējai ainai pievieno neiepriecinošo demogrāfisko prognozi nākamajām desmitgadēm, tad t. s. eiropiešu dzīvesveids ar 35 stundu darba nedēļu, līdz sešu nedēļu atalgotu atvaļinājumu, relatīvi agru pensionēšanās vecumu, iespēju nestrādājot saņemt samērā cienījamus pabalstus utt. vairs nebūs iespējams. Un, kad, Eiropas Padomes prezidentam Hermanam van Rompujam viesojoties Eiropas Parlamentā, jautāju, vai viņam kā vienam no eiropiešu politiskajiem līderiem nevajadzētu sākt publiski runāt par šo jūtīgo tēmu, atbilde bija politiski korekta: «ES līgumi šīs vērtības ir noteikuši, un viņam tās jāpilda.» Diemžēl pasaule eiropiešiem vairs nav gatava to nodrošināt, jo tai ir savas «nacionālās intereses», kuru apskatei būtu vērts uzrakstīt kādu no nākamajiem rakstiem.