Kaut gan 41 gadu vecais augstāko izglītību ieguvušais vīrietis necīnās par izdzīvošanu kā cilvēki Āfrikā, viņu nomāc apziņa, ka vecās pasaules ekonomiskā izaugsme ir apstājusies un labākās dienas ir aiz muguras. No malas eiropiešu bažas izskatās smieklīgas, jo liela daļa veco ES dalībvalstu iedzīvotāju var atļauties dzīvot simt kvadrātmetru lielā dzīvoklī un ik pēc trim gadiem mainīt automašīnu pret gluži jaunu, taču aizvien augošās produktu un pakalpojumu cenas kombinācijā ar "iesalušu" algu draud sagraut eiropiešu bezrūpīgo dzīvi un varētu piespiest atteikties no tādām ekstrām kā ārpilsētas māja un atvaļinājums eksotiskās zemēs. Gluži tāpat kā citur pasaulē, arī Rietumeiropā pārtika un energoresursi kļūst dārgāki. Taču atšķirībā no jaunattīstības valstīm, kur strauji augošā ekonomika vismaz ļauj cerēt uz lielākiem ienākumiem, eiropieši par lielāku algu var tikai sapņot. Rietumeiropas valstu ekonomikas pieaugums ir salīdzinoši niecīgs, un reti kura kompānija izceļas ar patiešām iespaidīgu peļņas pieaugumu. No tā izriet, ka uzņēmumiem nemaz nav tik daudz brīvu līdzekļu, lai paaugstinātu algu neapmierinātajiem darbiniekiem. Un pat ja tas tiek darīts, lielu daļu algas pielikuma aprij ļoti augstie nodokļi, kas dažās valstīs sasniedz gandrīz pusi no ienākumiem.
Globalizācijas zaudētāji
Vācijā darbinieku nedienas sākās 2000.gadā, kad darba devēji pieprasīja arodbiedrībām piekāpties algu jautājumā, pretējā gadījumā piedraudot pārcelt rūpnīcas uz Austrumeiropu un Ķīnu. Bezdarba briesmu priekšā liela daļa darbinieku piekrita iztikt ar minimālu piemaksu un tagad izjūt neapskaužamās situācijas sekas. Dzīve nemitīgi kļūst dārgāka. Kopš 1999.gada preču cenas 27 ES dalībvalstīs vidēji pieaugušas par 22,5% un par 18,8% valstīs, kurās par valūtu izmanto eiro. Savukārt ienākumi auguši salīdzinoši niecīgi.
"Kad es 23 gadu vecumā sāku strādāt, saņēmu gandrīz tikpat daudz, cik tagad," laikrakstam The New York Times sūkstās spāņu televīzijas režisore Marija Salgado. Pirms 14 gadiem viņas alga bijusi 1200 eiro mēnesī un šajā laikā pieaugusi vien par pāris simtiem. "Es brīnos, kā mēs vēl neesam sākuši revolūciju," saka madridiete, kura pārstājusi iepirkties veselīgas pārtikas veikalā un tagad mēro ceļu uz supermārketu.
"Francijā, ja vairs nevari atļauties nopirkt bageti, tad zini, ka esi nepatikšanās," ar savas tautas turības kritērijiem iepazīstina skolotāja Anna Lora Renāra, kura kopā ar dzīvesbiedru pelna 40 tūkstošu eiro gadā, bet regulāri iztērē arī bankas piešķirto 900 eiro aizdevumu jeb overdraftu. Francijā gandrīz visu pēdējo desmitgadi algas pieaugums vidēji gadā bijis mazliet zem viena procenta, un dažās firmās samaksa nav mainīta kopš gadsimtu mijas.
Itāliete Frančeska Dipjetro pēc dēla piedzimšanas tikpat kā vairs netērē naudu izklaidēm. "Esmu kļuvusi nemierīga par neplānotajiem tēriņiem," atzīstas sekretāre, kura kopā ar dzīvesdraugu pelna 2500 eiro mēnesī. Lai ietaupītu naudu, viņa sākusi apmeklēt frizieru skolas salonu, pusdienas ņem līdzi no mājām un iepērkas lietoto apģērbu veikalos. Retajos ceļojumos jaunā ģimene izvēlas kempingus, nevis viesnīcas.
Reakcija uz biedējošo situāciju ilgi nebija jāgaida. Lielbritānijā streikojošie skolotāji pirmo reizi divdesmit gados slēdza skolas, protestējot pret to, ka viņu algas pieaugums nenosedz izdevumus. Arī francūži atsākuši piekopt savu tradicionālo sporta veidu — protesta demonstrācijas, un šogad viņu galvenais ienaidnieks ir pirktspējas mazināšanās.
Dārgā, dārgā dzīve
Eiropiešu tēriņi pārtikas iegādei šogad pieauguši par aptuveni 5—10%. Piemēram, Lielbritānijas Nacionālais statistikas birojs aprēķinājis, ka gada laikā salā pārtikas cenas vidēji palēkušās par 6,6%. Taču interneta lapas myconsumer.co.uk uzturētāji, salīdzinot cenas Tesco, Asda, Sainsbury"s un interneta lielveikalā Ocado, izkalkulējuši, ka ģimene vidēji par pārtiku maksā par 20 % vairāk nekā pērnajā pavasarī. Uz šī fona gada vidējais algas pieaugums par aptuveni trīs procentiem nešķiet vērā ņemams mierinājums.
Arī vācieši vairs tikai ar skumju nopūtu var atcerēties laimīgos 80.gadus, kad viņi varēja nopirkt teju visu veikalā ieraudzīto. Dresdner Bank un Allianz banku analītiķi izrēķinājuši, ka strādājošo pirktspēja pēdējos piecos gados sarukusi par 3,7 %, bet kopš 1991.gada — par 6,1%, ziņo laikraksts Bild. Kopš abu Vāciju apvienošanās vidējā alga pieaugusi par 28,5%, bet preces un pakalpojumi sadārdzinājušies par 36,8 %.
"1980.gados neviens nedomāja, ka varētu iekļūt grupā, kas slīd lejup pa sociālo šķiru kāpnēm," Vācijas ekonomisko pētījumu institūta pārstāvis Markuss Grabka laikrakstam International Herald Tribune atklāj, ka ekonomikas ziedu laikos cilvēki no sirds ticējuši, ka dzīves līmenis uzlabosies mūžīgi. Eiropas Komisija brīdina, ka vēl kādu brīdi pavērsiens uz labo pusi nav gaidāms, jo energoresursu un pārtikas produktu cenas turpinās augt. Briseles ekonomisti lēš, ka Eiropas Savienībā vidējā inflācija būs 3,6 procenti, bet eirozonā — 3,2%.
Iepērkas taupīgāk
Sajutuši sitienu pa naudasmaku, eiropieši sāk mainīt iepirkšanās paradumus un aizvien biežāk ver neprestižo, bieži vien noliktavām līdzīgo lēto lielveikalu durvis. To apliecina finanšu rādītāji. Sasaldētās produkcijas izplatītāji Iceland un Vācijas lēto veikalu ķēde Aldi šogad piedzīvo acīmredzamu apgrozījuma pieaugumu. "Es saskatu reālas izmaiņas. Redzu veikalos cilvēkus, kādus neesmu tur manījis iepriekš," laikrakstam Guardian stāsta Aldi Lielbritānijas filiāles vadītājs Pols Folijs, "godīgi sakot, tā ir augoša tendence jau pēdējos trīs gados, bet dažos pēdējos mēnešos tā pieņemas spēkā." Aldi klientu skaits kopš gada sākuma pieaudzis par 25%, un pat vidusmēra lielveikali, kā Tesco, biežāk piedāvā preces par "īpašām cenām", lai tās vispār nopirktu.
"Darbiniekiem privātajā un valsts sektorā jābūt drošiem, ka atalgojums aug reizē ar patēriņa preču cenu pieaugumu. Ja tā nebūs, mēs redzēsim daudzus slikti apmaksātus cilvēkus, kuri nemitīgi cīnīsies, lai savilktu galus," arodbiedrību kongresa ģenerālsekretārs Brendans Bārbers avīzei The Times pauž apņēmību cīnīties par biedru tiesībām.
Nepateicīgā Eiropa
Gaidāms, ka pagrimums Eiropas ekonomikā vissmagāk skars cilvēkus, kuri pēc kara palīdzēja uzcelt izpostītās pilsētas no jauna, bet tagad ir pensionējušies. "Daudzi vecie cilvēki patērē lielāko ienākumu daļu tādām pirmās nepieciešamības precēm kā pārtika, gāze un elektrība. Cenu pieaugums atstājis daudzus pensionārus bez naudas, un viņi ar grūtībām spēj samaksāt komunālos maksājumus," organizācijas Age Concern"s ģenerāldirektora Gordona Lišmana stāstītais laikrakstam Guardian ļauj noprast, ka daļai britu sirmgalvju draud Latvijas pensionāriem labi pazīstamā cīņa par izdzīvošanu.
Ernst&Young ekonomisti aprēķinājuši, ka Eiropas pensionāru pirktspēja tuvākajos 25 gados varētu samazināties par 40%, ja inflācija saglabāsies niecīgo divu procentu robežās. Savukārt, ja tā divkāršosies, tad daudziem būs jāaizmirst par laimīgām vecumdienām un pasaules apceļošanu, jo viņu pirktspēja sarukšot par 70%.
Aprēķinu pamatā ir prognozes, ka Eiropas valstu budžets nespēs uzturēt pieaugošo pensionāru armiju, tādēļ viņu ienākumi tikpat kā nepieaugs.
***
Cenu kāpums pēdējā gada laikā
Lielbritānijā
Olas + 47%
Sviests +62%
Rīsi +60%
Čederas siers +25%
Cūkgaļa +7%
Degviela +20%
Alkohols +3%
Elektrība +2,1%
Cenas restorānos +1,2%
Vācijā
Benzīns +8,8%
Šķidrais kurināmais +41,3%
Piens +31%
Olas +24%
Svaigi augļi +9,9%
Elektrība +7,3%
Dabasgāze +3,6%
Labības produkti +8,8%
Dārzeņi -5,5%
Avots: Der Spiegel, Guardian, AFP