Raksta beigās, kur tiek skaidrots nošķīrums starp aktīvo un pasīvo eitanāziju, autors raksta: «Aktīvā eitanāzija jeb asistētā pašnāvība iespējama pēc paša pacienta lūguma.» No šī formulējuma neinformētam lasītājam var rasties priekšstats, ka aktīvā eitanāzija un asistētā pašnāvība ir viens un tas pats, taču tā nebūt nav. Asistētā pašnāvība ir situācija, kur indivīdam tiek sniegta palīdzība sevis nonāvēšanas procesā vai nu, sniedzot nepieciešamo informāciju par to, kā to labāk izdarīt, vai nepieciešamos līdzekļus (visbiežāk letālu medikamentu daudzumu), vai arī abus reizē. Proti, aktīvā eitanāzija ir tikai viens no asistētās pašnāvības veidiem, kur tā tiek veikta ārsta un pacienta attiecību kontekstā. Formulējums «asistētā pašnāvība ir iespējama pēc paša pacienta lūguma» ir neprecīzs arī kādā citā ziņā. Šāds formulējums pieļauj, ka pastāv daudzas iespējas: asistētā pašnāvība var tikt veikta gan pēc paša pacienta, gan citu personu, piemēram, radinieku, lūguma, gan arī vispār bez jebkāda lūguma, piemēram, pēc paša ārsta iniciatīvas. Lai novērstu minēto neprecizitāti, ir nepieciešams norādīt, ka pastāv arī nošķīrums starp voluntāro un nevoluntāro eitanāziju. Nevoluntārā eitanāzija tiek veikta, neiztaujājot nogalināmās personas viedokli, un tā attiecas tikai uz tādām personām, kuras ir vai nu zaudējušas spēju pieņemt autonomus lēmumus uz visiem laikiem, proti, atrodas veģetatīvā stāvoklī un šis stāvoklis ir neatgriezenisks, vai arī vēl nav ieguvušas un nekad arī neiegūs šo spēju – tādi ir bezcerīgi slimi zīdaiņi. Savukārt Ģ.Kasparāna publikācijā ir runa par voluntāro eitanāziju, kur viena persona (ārsts) pārtrauc otras personas (pacienta) dzīvību šīs personas labad saskaņā ar pašas personas gribu. Autonomas personas eitanāzija varbūt tikai un vienīgi voluntāra, proti, tā tiek veikta tikai un vienīgi tad, ja pats pacients izsaka gribu beigt savu dzīvi un valstīs, kur tā ir atļauta, ir jāievēro virkne normu, kas izslēdz ļaunprātību. Piemēram, Nīderlandē pacientam ir pašam jāizsaka lūgums pēc eitanāzijas; lēmuma pieņemšanas laikā pacientam ir jābūt spriestspējīgam un informētam par alternatīvām (paliatīvo aprūpi – sāpju remdēšanu ar medikamentiem un palīdzību sociālo un psiholoģisko problēmu risināšanā); sāpēm ir jābūt neciešamām un nepārejošām; lēmuma pieņemšanai ir jābūt ilgstošai, lai izslēgtu impulsīvu rīcību; ārstam ir obligāti jākonsultējas ar kolēģiem un jāiesniedz ziņojums valdībai. Ievērojot šādus nosacījumus, Latvijas Onkoloģijas centra Paliatīvās nodaļas vadītāja Viļņa Sosāra bažām par to, ka legalizējot eitanāziju, «ātri vien uzradīsies nevēlamie pacienti, kurus vieglāk nonāvēt, jo tādējādi ietaupītos nauda, arī radinieki varētu vēlēties atbrīvoties no liekām rūpēm un ātrāk tikt pie mantojuma»* nav nekāda pamata.Ir jāuzsver, ka eitanāzija attiecas tikai uz tiem gadījumiem, kad pacienta stāvoklis ir bezcerīgs, mokas nepanesamas un nekādi medicīniski līdzekļi, ieskaitot paliatīvo aprūpi, vairs nelīdz. Līdz ar to Daunsu gadījumā drīzāk vajadzētu runāt par divām dažādām darbībām: 74 gadus vecajai Džoanai Daunsai, kurai tika diagnosticēts neārstējams vēzis un dzīvot bija atlicis tikai dažas nedēļas, kas būtu jāpavada nepārtrauktās fiziskās ciešanās, tika veikta voluntārā eitanāzija; turpretim 85 gadus vecais Edvards Daunss, kura dzīvība nebija apdraudēta, izdarīja asistēto pašnāvību. Tomēr ne jau šis nošķīrums padara Daunsu gadījumu uzmanības vērtu, bet gan jautājums par to, kādēļ, Edvards izvēlējās nomirt, kaut gan varēja turpināt dzīvot? Atbilde uz šo jautājumu ir saistīta ar ļoti būtisku diskusijas par eitanāziju aspektu: atšķirību starp dzīvības kā tādas vērtību un dzīves kvalitāti. Pastāv uzskats, ka cilvēka dzīvībai pašai par sevi piemīt absolūta morāla vērtība, un šīs nostājas atbalstītāji kategoriski iestājas pret eitanāziju. Starp viņiem ir kristieši, kas uzsver, ka cilvēka dzīvība ir svēta, pamatojot to ar atsauci uz Svētajiem Rakstiem (Rom. 14:8), un ārsti, kas uzskata, ka eitanāzija «ir pretrunā ar ārsta uzdevumiem un funkcijām – glābt cilvēka dzīvību».** Cits uzskats paredz, ka morāla vērtība piemīt nevis bioloģiskās eksistences faktam, bet gan šīs eksistences saturam un ar to saistītajai subjektīvajai apmierinātībai ar dzīvi. Ja cilvēka dzīvei tiek laupīta tās saturiskā vērtība un piepildījums, ja ir palikušas tikai ciešanas un sagaidāms vien pakāpenisks fiziskais un mentālais sabrukums, kas laupa cilvēkam viņa cieņu, tad šādas dzīves vērtība indivīda acīs var būt ne tikai nulle, bet pat negatīvs skaitlis. Tieši tāds ir Daunsa gadījums. Pēdējā laikā viņam strauji pasliktinājās dzirde un redze, viņš vairs nevarēja baudīt nedz mūziku, nedz tekstus. Sieva par viņu rūpējās, bet tad izrādījās, ka viņai ir vēzis un viņa drīz mirs. Vai ir vērts turpināt dzīvot šādu dzīvi? Edvards Daunss secināja, ka nav vērts un izvēlējās aiziet kopā ar sievu, viņu bērniem klātesot, saglabājot to cieņu, kas viņam vēl bija atlikusi. Vai kas tāds ir iespējams arī Latvijā? Mūsu valsts likumdošanā ir atļauta dzīvnieku eitanāzija (MK noteikumi Nr. 450), taču par cilvēka eitanāziju nekas nav teikts, tāpat kā par asistēto pašnāvību. Kādas tad ir likumos paredzētās nedziedināmi slimo pacientu iespējas? Vienīgā alternatīva ir valsts finansēta paliatīvā aprūpe. Bet vai tā pilda savas funkcijas? Šķiet, ka ne pārāk labi: saskaņā ar Latvijas Pretvēža asociācijas 2005.gada pētījumu, tikai 18% no onkoloģiskajiem pacientiem atzīst, ka lietotā terapija palīdz pārvarēt neizturamas un ilgstošas sāpes, kuras viņi cieš katru dienu, savukārt gandrīz 40% atzinuši, ka netiek atsāpināti.*** Turklāt, pat šāda aprūpe nebūt nav pieejama visiem, kam tā vajadzīga. Pēc V. Sosāra atzinuma, Latvijā tā ir «nepieciešama aptuveni 10 000 pacientu. Taču Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļā var uzņemt aptuveni 700 pacientu gadā. Reģionos paliatīvās aprūpes stacionāros ir aptuveni 50 gultas vietu kopā. Pēc Pasaules veselības organizācijas ieteikumiem Latvijā būtu nepieciešamas aptuveni 125 gultas vietas».****Šādos apstākļos nav īsti skaidrs Latvijas Pretvēža asociācijas pretsāpju kampaņas paziņojuma pamatojums: «Nevienam nav tiesību izlemt – dzīvot cilvēkam vai ne. Ārsta uzdevums ir darīt visu, lai atvieglotu ciešanas, nevis nogalināt pacientu. Ja ir sakārtota veselības aprūpe, paliatīvā aprūpe un plaši tiek pielietota efektīva pretsāpju terapija, eitanāzijas jautājums kļūst neaktuāls.»***** Pirmkārt, ir jāiebilst, ka ikvienam autonomam indivīdam ir tiesības izvēlēties turpināt dzīvot, vai nē – tas izriet no viņa cilvēktiesībām. Cilvēka tiesības uz dzīvību ietver sevī arī tiesības jebkurā brīdī atteikties no šīm tiesībām un izvēlēties mirt. Otrkārt, kas attiecas uz ārsta pienākumu, tad saskaņā ar Latvijas Ārstu ētikas kodeksa 1.2 pantu, «ārsta galvenais pienākums ir rūpēties un aizsargāt cilvēku veselību un dzīvību». Tai pat laikā, 2.10 pants paredz, ka situācijās, «kad nāve ir neizbēgama, ārstam jāļauj pacientam nomirt ar cieņu, atvieglojot mirstošajam iespējamās ciešanas». Saistībā ar eitanāziju šie divi pienākumi nonāk konfliktā, norādot uz fundamentālām pretrunām starp medicīnas morālajām vērtībām un praktiskajiem mērķiem. Šīs pretrunas ir jārisina, nevis jāizliekas, ka tās neeksistē, pretējā gadījumā tiek praktizēta nežēlība pret tiem pacientiem, kuri, līdzīgi Daunsiem, nevēlas tikt pakļauti bezjēdzīgām ciešanām, taču viņiem vienkārši nav citu alternatīvu. Kas attiecas uz veselības aprūpes sistēmas sakārtošanu, tad pamatots ir arī bijušā vēža pacienta Oskara Krūmiņa, kurš nolēmis cīnīties par eitanāzijas legalizāciju, jautājums: «Bet cik ilgi varam gaidīt, kamēr attīstīsies paliatīvā aprūpe?»****** Un ko šajā nenosakāmi ilgajā laika posmā darīt tiem pacientiem, kam tā nav pieejama – vienkārši mocīties? Visbeidzot, pat ja paliatīvā aprūpe būtu pieejama visiem, kam tā nepieciešama, tas nekādā gadījumā nepadara eitanāziju neaktuālu, tieši otrādi – eitanāzija ir pēdējais līdzeklis, kas atlicis kad paliatīvā aprūpe ir izrādījusies bezspēcīga. Saskaņā ar ētikas kodeksa 2.1 pantu: «Visās medicīnas nozarēs ārsts nodrošina pienācīgu medicīnas aprūpi, apliecina līdzjūtību un ciena pacienta gribu ārsta un ārstniecības veida izvēlē.» Šajā kontekstā visnotaļ dīvains šķiet Latvijas veselības ministres Baibas Rozentāles (TP) paziņojums, ka ārstus, kuri īsteno eitanāziju, sauc par bendēm.******* Kurā valstī tiek lietoti šādi apzīmējumi? Un kāpēc medicīnas profesionāļi, kas, respektējot pacientu autonomo gribu, izrāda žēlsirdību un palīdz viņiem beigt dzīvi, tiek salīdzināti ar nāvessoda soda izpildītājiem? Taču viņai var piekrist attiecībā uz to, ka galīgais lēmums jautājumā par eitanāzijas legalizāciju Latvijā ir juristu, nevis mediķu kompetencē. Cerams, ka brīdī, kad mūsu likumdevēji par to lems, tiks ņemtas vērā ne tikai mediķu un valsts, bet arī pacientu intereses.* Barisa, L., _Eitanāzija – vai alternatīva sāpēm?_, _Neatkarīgā_, 12.oktobris, 2005.
** Neatbalsta eitanāzijas legalizēšanu Latvijā, TVNET, 31.janvāris, 2002. http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/article.php?id=18287
*** Barisa, L., Eitanāzija – vai alternatīva sāpēm?, Neatkarīgā, 12.oktobris, 2005.
**** Turpat.
***** www.veezis.lv/doc/05102005.doc
****** Barisa, L., Eitanāzija – vai alternatīva sāpēm?, Neatkarīgā, 12.oktobris, 2005.
******* Rozentāle: jautājums par eitanāzijas atļaušanu ir juristu nevis mediķu kompetencē, DELFI, 22.jūlijs, 2009.
http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=25808351&utm_source=rss&utm_medium=RSS-reader&utm_campaign=RSS-Traffic