Eitanāzija: morālo vērtību konflikts medicīnā

Ir vairāki iemesli, kas šo jautājumu tagad Latvijā liek vismaz atlikt. Tie visi savijas kopā: 1) nabadzība, kādā mēs dzīvojam; 2) vispārējs morāls pagrimums; 3) ārkārtīgi maza cilvēka dzīvības vērtība. Pastāvot šiem cilvēka dzīves apdraudējumiem, cilvēka tiesības uz nāvi pie mums ļoti ātri tiks ne tikai legalizētas, bet arī "nacionalizētas".

Atvainojos - labojums: - vai ir iespējams garantēt indivīda lēmuma autentiskumu.

Bez visādām riņķī un apkārt runāšanām par to, vai tas ir labi vai slikti, un vai tur iejaukti dievi vai velni, jau tagad ir skaidrs, ka noteicējs par savu dzīvību ir pats indivīds un tikai viņš (izņemot tos nedaudzos speciālos gadījumus, kuri šeit ir izdebatēti). Ja indivīds ir nolēmis pats ar savām rokām dzīvi pārtraukt, tad viņš to var izdarīt kaut vai šodien. Tādēļ jautājums par eitanāziju ir tikai un vienīgi jautājums par to, - vai (gadījumā, ja indivīds jau ir pieņēmis lēmumu) ir iespējams šādu lēmumu izpildīt kā pašam indivīdam, tā palicējiem pieņemamākā veidā, - vai ir iespējams izslēgt garantēt indivīda lēmuma autentiskumu. Šie ir vienīgie jautājumi, kas ir jāatrisina attiecībā uz eitanāziju.

Lielisks raksts, Vent!

nemocīsim vecenītes, bet labāk ragaviņās un uz mežu. To tu iesaki?

Tad tev tik vajadzīgā indulgencija būs.

man gan šķiet, ka par eitanāziju var runāt tur, kur ir sakārtota paliatīvā aprūpe un eitanācijai būtu jābūt kā galējam solim pēc tam, kad paliatīvās aprūpes iespējas ir izsmeltas, bet šobrīd LV tās iespējas ir izsmeltas jau pirms tu esi iesācis tās lietot.

Jā. Nu, tā es to saprotu...

Ar spilvenu nedrīkst, ar šprici drīkst. Izlemj "mīļie" vai pats, ja ir liels, "mīļos" žēlojot.

Nebija bērns pie aparāta, atnesa barot mātei. Nezinu mātes tālāko likteni, jo no turienes drīz aizbraucu. Viņai jau bija bērns agrāk, 4 gadus vecs puisīts, tikai kopā ar vecākiem komunālā dzīvoklī nedzīvoja, dzīvoja pie vecmammiņas atsevišķā labiekārtotā dzīvoklī, netālu. Kad tēvs nedzēra, vecmammiņa veda pie vecākiem ciemā. Tad izturi visu, vohomurka.

Te nav nekāda sakara ar eitanāziju. Ja bērns piedzima slims, tad bez ārsta neiztikt... Vecāki var nolemt, piemēram, ka bezcerīgā situācijā nelikt mazuli pie aparātiem... bet tāda spilvena uzlikšana man nav pieņemama... Un nevaru cienīt sievieti, kura dzīvo ar dzērāju vai varmāku, vai "profesionālu noziedznieku" - un pie tam atļaujas bērnus laist pasaulē, lai viņi to visu redzētu un dabūtu arī uz savas ādas. Ja jau bez tāda "zelta gabala" nespēj iztikt, tad lai karājas viņam bikšu starā un lieto kontracepciju nevis dzemdē potenciālus upurus... Netiesāju tādas sievietes, bet vienkārši necienu. Tāpēc šajā gadījumā esmu grēcinieks, jo uz viņu palīgāsaucieniem visdrīzāk, ka neatsauktos, jo uztveru kā to ganu puiku no pasakas "Palīgā! Vilks aitās!" Glābt ir bezcerīgi - nelīdz veča nolikšana pie vietas, jo sieva momentā krīt ap kaklu un pati "glābj" savu "dārgumu". Bet, kad pienāk tā patiesā reize, ir par vēlu, jo vecis to muļķi beidzot nositis/apzadzis utj.

Paģiru izgulēšanas vietā var veikt eitanāziju. Mana pieredze. Kādreiz dzīvoju komunālā dzīvoklī. Tur dzīvoja precēts pāris, vīrs dzēra. Sievu aizveda uz dzemdību namu. Vīrs piedzēries man stāsta, ka sieva uzlikusi spilvenu, bērns bijis slims. Cik slims, kā slims, es nejautāju. Kad sieva pārnāca mājās, mēs par bērnu nerunājām. Man nepatika tikai tas, ka viņa, kad vīrs kārtējo reizi sāka plostot, uz to nedēļu gāja dzīvot pie savas mammas, atstājot savu plostotāju komunālā dzīvokļa iemītnieku ziņā. Nē, vīram eitanāziju viņa neveica, tikai bērnam. Sen tas bija.

Pagaidām paliec sveiks - līdz brīdim, kad būsi izgulējis paģiras.

Sveiks! Jā, ir arī tā, kā tu saki. Es pazīstu šādu uztveri un attieksmi, un godāju. ... es runāju par notiekošo savā prātā un sirdī - un nav tur tik viennozīmīgu atbilžu... nav... un lineāla, ar ko nomērīt visas patiesības, arī nav...

Nu, ja par iespaidošanu uzskata pašas ciešanas kā tādas un cilvēka garīgo spēku izsīkumu - tad protams! Tieši tāpēc iejaukties šajā lēmumā nav tiesību nevienam no tā sauktās sabiedrības! Tikai tuvie cilvēki, kuriem slimnieks uzticas, var būt tie, kas uzņemtos līdzdalību... un ārsts, kurš patiesībā ir, no vienas puses, reālo fizisko iespēju zinātājs un paudējs un, no otras puses, fiziskais izpildītājs... Un pilnvērtīgs/nepilnvērtīgs nav mani vārdi... un pat ne domas. Es teicu - spriežu par sevi un savu sirdsapziņu, teorētiski nostādot sevi šādās situācijās.