Eksperts: grāmatnieku akcija kā iešana pa naža asmeni

gados. Ideja sakraut simbolisku grāmatu sārtu izraisījusi pretrunīgas _diena.lv_ lasītāju atsauksmes. Taču aptaujātie literāti pauž, ka šoreiz šādas protesta formas izvēle ir pamatota un attaisnosies, jo uzmanību problēmai var pievērst tikai ar radikālām akcijām.Gundega Repše, rakstnieceŠāda veida protesta formas ir ekstrēmas, kas prasa arī ekstrēmu valodu, ne tādu, ko lietojam ikdienā savā starpā un savos rakstos. Ideja ir tāda, ka katrs rakstnieks nāks ar savu sarakstīto grāmatu – es, piemēram, ņemšu līdzi savu grāmatu par Ojāru Vācieti, kaut man ir tikai viens eksemplārs. Ka tu pats ar savām “asinīm” nepiedalies, ja emociju nenodedzini, tāpat vien tur padīžāties, tas jau tik daudz ir bijis un tam vairs nav nekāda efekta. Tas, ka šobrīd grāmatizdevēji, kuriem rakstnieks nebūt nav bijis pirmajā vietā, tagad ar rakstniekiem ir barikāžu vienā pusē, tas jau kaut ko pasaka. Mani pārņem šausmas par likumīgu tautas debilizēšanu. Zigmunds Skujiņš, rakstnieksNedomāju, ka jāsit logi, bet tikai tad ir nozīme, ja protests dažiem cilvēkiem liks bišķi nobīties. Ja atnāk bars un dzied _Bēdu manu lielu bēdu es par bēdu nebēdāju,_ kā deputāti Saeimas sēdes laikā, to viņi var dziedāt ganīdami savas kaziņas. Vai nobīsies, būs atkarīgs no akcijas apmēra. Artis Svece, filozofs Kā uzmanības piesaistīšanas forma tā ir izdevusies, bet skaidrs, ka papildus nozīmes sārta kraušanai ir nedaudz mulsinošas, bet, ja būtu stāvējuši lielā barā, uzmanība netiktu pievērsta. Tas tāpat kā ar jokiem, ja ir asprātīgs joks, tad kādu apvainosi, bet, ja mēģināsi pajokot, lai neviens neapvainotos, nekas no joka nesanāks. Man šķiet, ka šis ir tas gadījums, kad iešana pa naža asmeni atmaksājas.