Eva Mārtuža stājas partijā - SCP

1975. gadā piecdesmitgadīgā Broņislava Martuževa pierunāja sava brālēna Pētera divdesmitgadīgo sievu Evu Mārtužu publicēt viņas dzejoļus ar Evas vārdu. Tiek nošauti divi zaķi: Broņislava atriebj savus izsūtījumā pavadītos gadus un nopelna labu honorāru. Bet Eva? Kāds tobrīd populārajai TV literatūras raidījumu veidotājai un vadītājai motīvs tik lielam riskam? Kāpēc 1993. gadā, kad iznāca enciklopēdija „Latviešu rakstniecība biogrāfijās” viens no tās vērtētājiem Gunārs Daija rakstīja: “Interesi izraisa tik odioza persona kā Eva Mārtuža, kurai atvēlēts šķirklis ar norādi “RS b (1988)” — tātad viņa vēl nav nolikusi biedra karti, ko saņēma par B. Mārtuževas dzejoļu publicēšanu ar savu vārdu...” Literatūrzinātniece Anita Rožkalne žurnālā „Karogs”(1993.g. Nr. 8) atbildēja: „G. Daijam arī gribas moralizēt. (...) Arī V. Šekspīru vajadzētu no pasaules enciklopēdijām mest laukā, jo ir taču pierādījumi, ka viņš nav viņam piedēvēto darbu autors. Protams, protams Eva Mārtuža nav aktieris Viljams Šekspīrs, bet arī Broņislava Mārtuževa nav grāfs Retlends, tad jau jādala tas grēks uz pusēm un no vārdnīcas nav informēts, nu ko — gan jau! Literatūras vēsture ir jocīga norise. J. Jurevica darbi publicēti ar viņa sievas un meitas vārdiem, A. Čakam bijušas divas sievietes, kuru vārdi doti viņa dzejoļiem. Jā... Tā ir ar to vēsturi.” “Brīvā Latvija” Nr. 22(419) raksta: „Ja rakstnieks savus darbus publicē ar segvārdu, tas nav neparasti, bet Latvijā atklājās gadījums, kad publicētiem darbiem bija ne tikai cits autora vārds, bet arī cita persona — autora lomas tēlotāja. Kad dzejniecei Broņislavai Mārtuževai bija liegts publicēties viņas “nepareizās biogrāfijas” dēļ, viņas darbus periodiskā un divās dzeju grāmatās publicēja Eva Mārtuža ar savu vārdu, uzņemoties arī dzejnieces lomu. Šo lomu viņa tēloja desmit gadus redakcijās, izdevniecībās, dzeju sarīkojumos, Rakstniekus savienībā, sēdēs un sanāksmēs. Dzeju krājums “Baltā puķe” iznāca 1091. gadā, Broņislava Mārtuževa un Eva Mārtuža šo gadiem glabāto noslēpumu atklāja 1989. gadā, par ko abas stāsta Mārai Zālītei žurnālā “Karogs” 1990. gadā. “Bez Evas Mārtužas manas dzejas neredzētu dienasgaismu,” paskaidro dzejniece.”

Malacis, Mārtužas kundze. Vismaz spēj argumentēt savu viedokli un nebaidās iet pret straumi. Tā turēt.

Nekāds ieguvums jau viņa tai partijai nebūs. Bet kaut kur jau jāielien, gribas siltu vietu, ar rakstīšanu laikam pašvaki sanāk.