Eva Mārtuža stājas partijā - SCP

Evas Mārtužas romāns “Pētera zvērests” ir mākslinieciski aizraujoša versija par Latvijas senatni un šodienu, kas zināmā mērā sasaucas ar lietuviešu vēsturnieces Marijas Gimbutienes skatījumu. Trīs jauni 21. gadsimta jaunieši negaidīti tiek ierauti notikumu ķēdē, kas vedina meklēt atbildi uz jautājumiem, cik sena ir baltu civilizācija, kādu mantojumu esam saņēmuši no pirms leduslaikmeta senčiem, kurp ejam šodien? Te dzimst draudzība un mīlestību, te varoņi atrodas tuvu noziegumam un sodam, te rodas vēlme uzzināt savas tautas vēsturi pretstatā ierastajam noliegumam. Romānā darbība norit trīs paralēlos laika posmos un balstās uz precīziem vēstures notikumiem un faktiem. Pirmā nodaļa sākas 1697. gadā, kad cauri Latvijai uz Eiropu dodas Krievijas cars Pēteris Pirmais, otrā līnija notiek padomju iekārtas pēdējā desmitgadē, bet trešā ir mūsdienas. Romāna ieaguvums ir konkrētu vēsturisku notikumu un iztēles jaunas kopsakarības. Visbūtiskākais ir fakts par baltu ķēniņu dēliem, kurus aizveda uz Vāczemi skoloties. Kur viņi palika, kas ar viņiem notika? Kāpēc vācu krustneši jaunekļus un pusaudžus nevis nogalināja, bet aizveda uz savu zemi? Jautājumu daudz, kāda ir iespējamā atbilde? Rakstniece romāna centrā stāda Latvijas un latviešu tautas intereses, caur individuāliem likteņiem raksta mūsu vēsturisko ceļu, sasienot to ar Eiropas kopējo vēsturisko atmiņu. Katram romāna tēlam ir savs, ļoti individuāls, pieredzē vai dzimtas stāstos sakņots skatījums gan uz Pirmo pasaules karu, gan 1940 gadu, gan vissenākajiem un mūsdienu notikumiem. Katram savādāka versija par lielvaru ultimātiem, bezizeju, okupāciju, savas valsts zaudēšanu. Nācijas kopējai vēsturiskajai atmiņai ir būtiska nozīme tautas saliedēšanā. Nevar izveidot integrētu politisku nāciju, savas valsts patriotus, to ignorējot. Kopēji ekonomiski mērķi - tas ir stipri vien par maz, tie neveidos ideālus un patriotismu. Rakstnieces piedāvātais Latvijas skatpunkts var dot emocionāli izzinošu ieguldījumu pasaules vēsturiskās domas daudzveidībā, skarot unikālo pieredzi, kas mums ir ar lielvarām un starp tām, starp Krieviju, Vāciju, ziemeļvalstīm. Atgriežoties pie faktiem: mēs zinām, ka Pētera I ceļš uz Eiropu veda caur mūsu zemi. Vai pastāv varbūtība, ka toreiz viņš sastapās ar pusaudzi Martu, mācītāja Ernsta Glika audžumeitu? Oficiālajā Pētera I vēsturē vismaz divas reizes uzsvērts, ka caram, lai varētu oficiāli apprecēt Martu Skavronsku (Katrīnu I), jālūdz atļauja zviedru ķēniņam. Kāpēc? Jūs teiksiet, kā tā vairs nav vēsturnieku kompetence? Taču jautājums ir uzdots un prasās atbilde. Kāda? Katrīnai I vēsturnieki pieraksta divus cara armijas mīlas prieku ņēmējus, bet vēstures fakti atklāj Pētera I ārkārtīgi cietsirdīgo attieksmi pret sievietēm, kas viņu kaut reizi ir pievīlušas. Kāpēc viņam rodas tik liela tolerance pret nabaga gūstekni, ka viņš to izskolo un apprec, bet audžutēvam ļauj Maskavā atvērt nopietnu mācību iestādi? Vēstures pamatmateriālos aprakstīta situācija, kad Marta Skavronska (Katrīna) arī pēc desmitajām dzemdībām pēc Pētera I lūguma viesībās demonstrē izcilu prasmi - uz vienas rokas notur kaujas zobenu. Rakstniece jautā, vai tik stipru sievieti var kāds iegūt kā kara laika trofeju? Kad Ernstu Gliku nozīmē par Mariernburgas garnizona mācītāju, viņš sazin kādēļ no Rīgas nedodas pa vistaisnāko ceļu uz Alūksni, bet ierodas Jēkabpils pusē Reņģu ciemā, lai pieņemtu savā ģimenē bārenīti Martu. Kāpēc? Viņš taču varēja no Rīgas līdz Alūksnei savākt vai duci bārenīšu. Kas kopīgs baltiem ar Martu Skavronsku - Katrīnu, kādu vēlējumu savai bērnības zemei un tautai atstājusi Marienburgas mācītāja Ernsta Glika audžumeita? Vai pastāv cara Pētera I dots zvērests Martai Skavronskai (Katrīnai I). Ja tā, tad kur tas noslēpts un kāds ir tā saturs? Mūsdienu notikumi dinamiski sākas kādā Varšavā baznīcā, kur nomirst visai neievērojams latvietis, Pēterburgas bibliotēkas santehniķis, kādreizējais pirmās brīvvalsts vēstures students Nikolajs Daņeckis, kuram padomju laikos pēc izsūtījumā un Gulagā pavadītajiem gadiem liegta pieeja Latvijas vēstures pētniecībai. Vai viņš miris no vecuma, vai arī kāds atradies līdzās un palīdzējis aiziet pie Dieva? Dabisku nāvi atzīst vecā vīra krustmeita, jaunā, izglītotā datorspeciāliste Anna Katrīna Daņecka. Taču notikumi spēji sagriežas, nelīdz loģiskais skats, nākas kopā ar diviem jauniem vīriešiem – baltu senatnes pētnieku Ronaldu Prūsi un viņa draugu izmeklētāju Benediktu doties visnotaļ aizraujošā un bīstamā ceļojumā šodienas Varšavā, Parīzē, Pēterburgā, Rīgā un visbeidzot Alūksnē un mazliet nostāk kalnainajā apvidū, mājā, kurai tālu no jūras krasta sazin kādēļ ir dots nosaukums “Dzintarkalni”. Te dzimusi un augusi Anna Katrīna, bet bojā gājuši abu puišu tēvi. Katrs meklē savu atbildi uz jautājumu kāpēc? Atbildes meklējumi viņus aizved pie Pētera Pirmā un viņa sievas, vēlākās ķeizarienes Katrīnas noslēpumainās izcelsmes, pie baltu zemes ķēniņu dēlu izsūtīšanas uz Vāczemi, pie pašiem savas personības meklējumiem, savu sakņu atradumiem. Vēstures atstātās liecības slēpj šifrētas ziņas, ko iespējams izzināt, ja piemīt vērīgs skats, ass prāts, interese, zināšanas un ļoti personīgi motīvi, kas romānā ir visiem trim jaunajiem cilvēkiem. Senā baltu civilizācija ir atstājusi mums fantastisku mantojumu, kas jāatrod jaunajiem mūsdienu skeptiķiem, lai pierādītu, kas mēs bijām, no kurienes nākam un kurp dosimies, ja iznīcināsim zināšanas par savu pagātni. Vai Annai Katrīnai un Ronaldam izdosies atminēt noslēpumus, kas saistīti ar dzimtu, ar Latviju, ar baltu senatni, ar dīvaino zīmi viņu pakausī? Baltijas trīs valstis ir piedzīvojušas, ko nozīmē vareno lielvalstu ideoloģijas mašīnu uzspiestās patiesības par baltu vēsturi un ģeogrāfiju, cik tās ir apšaubāmas un nereti klaji aplamas. Kāpēc oficiālo vēsturnieku apgalvojumi par baltu civilizācijas rašanos ir nejēdzīgi pretrunīgi, kāpēc viņi vairās apvienot jaunās zināšanas un arheoloģiskajos izrakumos gūtos pierādījumus? Kāpēc jāpazemo tauta, kura savā kultūras mantojumā nes senu vēstījumu? Jauno cilvēku centienus veicina divi Džeimsa Bonda filmās iepazīti pretinieki – viens no Vācijas, viens no Krievijas. Tie ir gudri ienaidnieki, kuri zina, kāpēc jāiznīcina pēdējās vissenākās valodas virs zemeslodes. Abām valstīm ir kārtojami savi rēķini, abām ir savi mērķi, abi uzmanīgi seko jauniešiem, lai nonāktu pareizajā vietā un pagūtu pirmie... Romāns vedina piekrist tiem jauno laiku zinātniekiem, kas uzskata, ka mūsdienu balti turpina pirms leduslaikmeta civilizācijas, ka mūsu senču simboli, rakstu zīmes, tautas dziesmas, valoda, visbeidzot arī genofonds saglabājis unikālu informāciju par ārkārtīgi senu civilizāciju. Romāna kulminācija notiek pazemē, kur atrodas fantastiska dzintara piramīda, kurā gadu tūkstošu laikā savāktas un noglabātas baltu senatnes liecības – no pirms leduslaikmeta līdz mūsdienām. Alas sienas grezno skulptūras, kurām līdzīgas atrodamas Francijā Šartrē (Šartras) katedrālē, kas arī celta uz Francijas teritorijā dzīvojušo vissenāko tautu kulta vietas. Romānu raitu padara varoņu dinamiskie dialogi, sarunas ir ļoti piepildītas un mērķtiecīgas, jo to pamatā ir vēstures fakti – būtībā “Pētera zvērests” ir latviešu da Vinči kods. Vidvuds Bormanis, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja galvenais speciālists, vēsturnieks

1975. gadā piecdesmitgadīgā Broņislava Martuževa pierunāja sava brālēna Pētera divdesmitgadīgo sievu Evu Mārtužu publicēt viņas dzejoļus ar Evas vārdu. Tiek nošauti divi zaķi: Broņislava atriebj savus izsūtījumā pavadītos gadus un nopelna labu honorāru. Bet Eva? Kāds tobrīd populārajai TV literatūras raidījumu veidotājai un vadītājai motīvs tik lielam riskam? Kāpēc 1993. gadā, kad iznāca enciklopēdija „Latviešu rakstniecība biogrāfijās” viens no tās vērtētājiem Gunārs Daija rakstīja: “Interesi izraisa tik odioza persona kā Eva Mārtuža, kurai atvēlēts šķirklis ar norādi “RS b (1988)” — tātad viņa vēl nav nolikusi biedra karti, ko saņēma par B. Mārtuževas dzejoļu publicēšanu ar savu vārdu...” Literatūrzinātniece Anita Rožkalne žurnālā „Karogs”(1993.g. Nr. 8) atbildēja: „G. Daijam arī gribas moralizēt. (...) Arī V. Šekspīru vajadzētu no pasaules enciklopēdijām mest laukā, jo ir taču pierādījumi, ka viņš nav viņam piedēvēto darbu autors. Protams, protams Eva Mārtuža nav aktieris Viljams Šekspīrs, bet arī Broņislava Mārtuževa nav grāfs Retlends, tad jau jādala tas grēks uz pusēm un no vārdnīcas nav informēts, nu ko — gan jau! Literatūras vēsture ir jocīga norise. J. Jurevica darbi publicēti ar viņa sievas un meitas vārdiem, A. Čakam bijušas divas sievietes, kuru vārdi doti viņa dzejoļiem. Jā... Tā ir ar to vēsturi.” “Brīvā Latvija” Nr. 22(419) raksta: „Ja rakstnieks savus darbus publicē ar segvārdu, tas nav neparasti, bet Latvijā atklājās gadījums, kad publicētiem darbiem bija ne tikai cits autora vārds, bet arī cita persona — autora lomas tēlotāja. Kad dzejniecei Broņislavai Mārtuževai bija liegts publicēties viņas “nepareizās biogrāfijas” dēļ, viņas darbus periodiskā un divās dzeju grāmatās publicēja Eva Mārtuža ar savu vārdu, uzņemoties arī dzejnieces lomu. Šo lomu viņa tēloja desmit gadus redakcijās, izdevniecībās, dzeju sarīkojumos, Rakstniekus savienībā, sēdēs un sanāksmēs. Dzeju krājums “Baltā puķe” iznāca 1091. gadā, Broņislava Mārtuževa un Eva Mārtuža šo gadiem glabāto noslēpumu atklāja 1989. gadā, par ko abas stāsta Mārai Zālītei žurnālā “Karogs” 1990. gadā. “Bez Evas Mārtužas manas dzejas neredzētu dienasgaismu,” paskaidro dzejniece.”

Vīrieša trūkums organismā.

Vai taisnība, ka Štokenberga partija ir tikai Šķēles papildprojekts?:)

Kas tā par slimību - VTO ?

Martuža pamanījās ne tikai aplaupīt, bet arī pazemot Brioņislavu Martuževu. Nu, Dejniece jau tam stāv pāri. Bet Martuža kopš tā laika visos 7 veidos cenšas parādīt, ka viņa ir kaut kas vairāk nekā "ēna", Nu neizdodas. Par to veci - ak kungs. Vai zem tupeles dzīvojot, kādam vēl ir palicis daudz iespēju palikt par "īstu veci"? Nav jau gan. Un tāpēc jau sieviņa slimo ar VTO.

Jus, kucalani.

Situācija, kad politisko partiju biedri strādā par žurnālistiem medijos, nav normāla.

kampaņa jau iesākta!

"“Katram būtu jādarbojas kādā sabiedriskā organizācijā vai politiskā partijā. Tas ir katra cilvēka iekšējais noskaņojums un pienākums. Tas vajadzīgs, lai pats sev skaidri formulētu, ko dzīvē grib sasniegt un ietekmētu jau reāli, nevis tikai no malas – ejot vai neejot uz vēlēšanām,” iešanu politikā pamatoja E.Mārtuža. " Lai veicas Martužai. Bet viņas izvēlei nav itin nekādas nozīmes pārējiem vēlētājiem.

Jā, vecis viņai ir un tāds, kam vairums pļumpaku un krietno līdzi nestāv. Un tad, kad Evas tante savus dzejoļus publicētus ne sapņos nevarēja iedomāties, tad Eva bija vajadzīga, lai vēlāk sāktu vecu cilvēku peripetijas un šo to sagrieztu arī ar kājām gaisā. No kā cietēja par savu uzdrīkstēšanos bija Eva, izejot cauri visām izvētīšanām un ugunskristībām RS. Riebīgi un nomelnojoši izrunāties jau ir vieglāk, nekā saņemties un kaut vai aukstā dušā no rīta ieet, lai uzlabotu garīgo un fizisko veselību. Tad tik daudz aprejošu tekstu neradīsies.

Krissa komentārs īsti mārtužas garā.

Paldies!

bija.