Vairāk par Latviju valsts pārvaldes aparāta uzturēšanai ES valstīs iztērē tikai Kipras sala. Parasti statistiku sauc par bezkaislīgu, taču mums, nodokļu maksātājiem, šī statistika nebūt nav bezkaislīga — mēs maksājam par klaji hipertrofētu valsts pārvaldi. 2007.gadā 30% no IK sastāvēja no valsts pasūtījuma, vēl ir arī pašvaldības, ko nekādi nevar saukt par privāto sektoru, tātad publiskā sektora, uzsveru — neražojošā, pievienoto vērtību neradošā, uz nodokļu maksātāju kakla sēdošā sektora —, daļa ir vēl lielāka. Kāda ir publiskā sektora patiesā daļa Latvijas ekonomikā, kādi ir publiskā sektora patiesie izdevumi, atļaušos apgalvot — to mūsu valstī neviens, pašu premjeru ieskaitot, nezina. Atsevišķas diskusijas vērti ir pašvaldību pārvaldes izdevumi, kas no makroekonomikas viedokļa ne ar ko neatšķiras no valsts pārvaldes izdevumiem, taču Latvijas statistikā, manuprāt, apzināti nekad netiek nolikti blakus valsts pārvaldes izdevumiem, lai kādam, Dievs pasarg", neienāktu prātā šos skaitļus saskaitīt kopā.
Par kādu valsts pārvaldes izdevumu samazināšanu var būt runa, ja šie patiesie izdevumi netiek aprēķināti, lai neteiktu asāk — tie kopumā tiek slēpti. Par ierēdņiem oficiāli tiek saukti tikai tie, kam ir ierēdņa statuss, un sanāk, ka ierēdņu skaits Latvijā ir neliels. Taču katrs zina, ka Latvijā ir milzum daudz valsts pārvaldes iestāžu, kuru darbinieki būtībā ne ar ko neatšķiras no valsts ierēdņiem. Pat ja arī viņi tiek saukti par valsts pārvaldē strādājošajiem, arī tas neatklāj līdz galam visu patiesību par valsts pārvaldē īstenībā nodarbinātajiem, jo bez tiešajām valsts pārvaldes iestādēm ir pakļautības iestādes, pārraudzības iestādes, valsts akciju sabiedrības, valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību, kapitālsabiedrības ar valsts daļu un valsts aģentūras. Latvijā kopumā ir 310 valsts pakļautības un pārvaldības iestādžu, 80 valsts aģentūru, no tām 24 valsts akciju sabiedrības, 51 valsts SIA un astoņas kapitālsabiedrības. Vēl ir pašvaldību birokrātija, ir pašvaldību aģentūras un pašvaldību uzņēmumi, kuru kopskaits un efektivitāte valsts līmenī nekad nav vērtēti.
Latvijas darba devēju konfederācija uzskata, ka valsts pārvaldes izdevumi ir jāsamazina par 15%. Mans personiskais uzskats, ka tos var un vajag samazināt par 25%, daudzas no valsts pārvaldes institūciju funkcijām nododot privātajam sektoram, kurš tās veiks efektīvāk. Minēšu Dānijas piemēru, kur jau 1926.gadā Dānijas Ugunsdzēsības pakts pirmo reizi šajā valstī deleģēja publisku funkciju privātajam biznesam — kompānijai Falck. Tiesiskais regulējums nosaka trīs līmeņu pārvaldības (centrālā, reģionu un vietējās pašvaldības) tiesības, pienākumus, kā arī attiecību regulējumu ar Falck. Dāņu ugunsdzēsības likumdošana ir viena no detalizētākajām Eiropā. Šādas sistēmas ekonomiskā lietderība ir acīmredzama — ugunsdzēšanas pakalpojumu izmaksas no IK Dānijā ir 0,09%, kamēr kaimiņvalstī Norvēģijā — 0,12%, Zviedrijā — 0,21%, bet Lielbritānijā — 0,27%. (Avots: Wilmot, 1996). Dānijā ugunsdzēsības sistēma nodokļu maksātājiem tātad izmaksā divreiz mazāk nekā Zviedrijā un trīs reizes zemāk nekā Lielbritānijā. Manuprāt, tā ir iespaidīga atšķirība, kas arī Latvijā vedina nopietni padomāt par privātā un publiskā sektora partnerības gluži praktisko pusi.
Uzskatu, ka daudzas Latvijas valsts pārvaldes institūcijas ir lietderīgi apvienot, kas padarītu to pakalpojumus ne tikai lētākus no valsts budžeta viedokļa, bet arī ērtākus iedzīvotājiem. Kādēļ gan nevar apvienot Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, Tūrisma attīstības valsts aģentūru, Latvijas institūtu un Privatizācijas aģentūru vienā labi koordinētā, sauksim — Latvijas aģentūrā? Vai Latvijas Garantiju aģentūru apvienot ar valsts banku — Latvijas Hipotēku un zemes banku? Valsts zemes dienestu ar zemesgrāmatu? Valsts valodas centru ar Valsts valodas aģentūru, Latviešu valodas apguves valsts aģentūru, Valsts aģentūru Tulkošanas un terminoloģijas centrs, izveidojot, teiksim, Latviešu valodas centru? Es varētu turpināt, bet saprotu, ka daudzi jau šausmās dreb par iesildīto vietiņu zaudēšanu, citiem savukārt mati ceļas stāvus, lasot šo neskaitāmo valsts aģentūru un iestāžu stipri vien līdzīgos nosaukumus. LR tā nemanot atkal nonākusi pie LPSR, trūkst tikai vārdiņu "padomju" vai "sociālistiskais" šo valsts iestāžu nosaukumos, bet valsts sektors ir atpakaļ un atkal ir vajadzīga perestroika.
Un tas ir pilnīgi nopietni — steidzīgi nepieciešams Latvijas valsts pārvaldes institūciju un Latvijas pašvaldību pārvaldes kopīgs audits. Tikai tad redzēsim kopainu un varēsim runāt par publiskās pārvaldes optimizāciju un izdevumu samazināšanu, turklāt samazināšanai jāskar ne tikai uzpūstais centrālās pārvaldes aparāts, bet viss hipertrofētais publiskais sektors. Pagaidām visas politiķu runas par procentiem, par kuriem jāsamazina valsts pārvaldes izdevumi, ir propaganda. Realitāte savukārt ir Saeimā 18.septembrī galīgajā lasījumā pieņemtie grozījumi Valsts cilvildienesta likumā, kuri tālāk nostiprina ierēdņu sociālās privilēģijas, kamēr pārējie valsts iedzīvotāji tiek aicināti savilkt jostas. Varbūt mūsu tālredzīgie ierēdņi tā iepriekš nodrošinās pret atlaišanu, zinot, ka uzpūstie valsts aparāta "štati" agri vai vēlu būs jāsamazina? Tāda sajūta, ka Latvijas valdība ar valsti saprot tikai valsts sektoru, kas rada nopietnas šaubas par to, ka tas tiks nopietni apcirpts. Bet vajag — citādi aiz valsts iestādēm valsti neredz.