Grāmatu izdevēji: PTAC patvaļīgā likumu interpretācija apdraud bērnu grāmatas

tieši tā. MK noteikumos nekā tāda, ko klasifikatorā pēc Belģijas un Francijas pieredzes piedāvā, nav. Kas ir vienkāršs attēls - M.Stārastes zīmētais zaķis ir vienkāršs attēls vai detalizēts. Tautas dziesmas četrrinde ir maz teksta vai daudz. Tādi parametri grāmatniecībā nepastāv, pēc kādiem nu ir saklasificētas bērnu grāmatas. Un vai "grāmata cietie vāki, ilustrācijas un teksts, piemēram, pasaka ir rotaļlieta" (citēju klasifikatora tabulu), ir rotaļlieta? Un, ja tiešām kāds tās grib ēst, diemžēl var gan aizrīties, gan nosmakt, no tā nepasargās nekāds drošuma sertifikāts.

Grāmatu izdevēji ir korumpējuši izglītības ministrijas tirliņus, kuri katru gadu maina programmas, lai nodrošinātu izdevējiem daudzmiljonu ieņēmumus! Dārgie vecāki, boikotēsim zvaigzneABC produkciju! Ja skola prasa tieši šīs izdevniecības produkciju, tad sūdzēsimies knab!

Cik saprotams no pretenzijas, grāmatnieki aicina precizēt, piemēram, cik daudz ir dažas lapas (droši vien ne vairāk par 10) un kas ir "rotaļāties". Vai ir zināmi daudzi likumi, kuros ievadā izskaidro sadzīviski atpazīstamus darbības vārdus? Parasti jau definīcijas ir lietvārdu formā. Vienkāršs attēls jau varbūt ir definējams, lai visi saprastu. Bet par krāsām pamattekstā gan nekas nav teikts. No vienas puses, ierēdniecības kaprīzēm izpatikt nekādā gadījumā nedrīkst. Radīsies arvien jaunas. No otras puses, ir redzams, ka stīvēšanās notiek arī ap elementāro. Juristu izpriecas un maizes darbs, droši vien. Bet tas ir labi, lai arī daudziem nepierasti, ka kāds iestājas par sevi.

Diezgan dīvains notikums ap tām bērnu grāmatām - domādams tādu neizdomāsi. Man paliek iespaids, ka tā jaunmodīgā iedalīšana grāmatās un rotaļlietās nekādi neveicina to kā vārdā tas notiek - bērnu drošību. Visa tā sāls grozās tikai ap šo grāmatu sadārdzināšanos. Domāju - to klasifikāciju varētu mierīgi atstāt pašu vecāku ziņā. Nez vai ir kādi precedenti kad bērni būtu cietuši šādā veidā. Galu galā cilvēku var nosist arī ar bībeli, ja ar to kārtīgi iegāž pa galvu.

arī varu atbildēt Jums. Jūsu pieminētās grāmatiņas neražo Latvijā, tām jau būs visi tie vajadzīgie apzīmējumi. Tās nav apdraudētas, ka netirgos, jo tiek ievestas, savukārt mūsu pašu vietējās, lūk, tām nav ne grabuļu, ne bateriju nekā cita, bet tām jāiziet sertfikācija par naudu, jo pēkšņi kļuvušas nedrošas bez grabuļiem, lentām un bantēm. teiksiet taisnīgi? es nē

nav strīds par grāmatām, kurām iestrādāts vai nāk komplektā rotaļlieta. strīds ir par klasisku bērnu grāmatu, kāpēc tā ir tagad rotaļlieta. Ja baidāmies no tipogrāfijas krāsām, tad nepērkam arī pārtikas produktus, uz kuriem ir drukātās etiķetes.

Kā vienmēr, žurnālisti raksta, kaut arī nesaprot par ko.

Ja no grāmatas vāka vai lapas kaut kas izvirzās vai ir īpaši paredzēts atdalīšanai, tā vairs nav klasiska grāmata, tā ir 3D spēle.

Es savā vecmodīgumā arī bilžu grāmatas tomēr uzskatu par grāmatām. Taču ir dažas nianses. Manā bērnībā, protams, nebija ne tik vizuāli raibu /tātad - tipogrāfijas krāsa un cita ķīmija/, ne arī muzikālu grāmatu /tātad - plastmasas detaļas, maza izmēra baterijas/. Tas viss mazam bērnam var būt bīstami, jo nav jau noslēpums, ka grāmatas tiek pamēģinātas arī ar mazajiem zobiņiem.

Nez, kā tas nākas, ka es, gulēdama pa nakti zem segas ar "Šerloku Holmsu" un citiem krimiķiem no 8 gadu vecuma neesmu no tā miruse...