Pērn 12.augustā ar Eiropas Savienības atbalstu tika parakstīta vienošanās par uguns pārtraukšanu, diemžēl tā netiek pildīta, un tagad varam redzēt gluži pretējo – rupjus šīs vienošanās pārkāpumus un rīcību, kas vērsta pret Gruzijas neatkarību. Gada laikā pierobežā gājuši bojā 12 gruzīnu policisti un 9 mierīgie iedzīvotāji. Neraugoties uz vienošanos par Krievijas armijas atvilkšanu turp, kur tā atradās līdz 7.augustam, Krievijas militārā klātbūtne Dienvidosetijā ir trīskāršojusies. Šī armija būvē militārās bāzes Dienvidosetijā un Abhāzijā. Ļoti slikti ir tas, ka Krievija vēlas atbrīvoties no lieciniekiem. Ir nobloķētas divas starptautiskās misijas – ANO un EDSO misijas. Tas vedina uz domām, ka Krievijas vēlas padzīt lieciniekus, kas varētu fiksēt Maskavas nelikumīgo darbību. Un vienīgais, kas mums ir – to mēs uzskatām par būtisku sastāvdaļu konflikta atrisināšanai - tā ir Eiropas Savienības novērotāju klātbūtne.Pērnā gada agresija bija kulminācija visai Krievijas politikai pret Gruziju, kas sākās deviņdesmito gadu sākumā pēc neatkarības pasludināšanas. Notikumus jāizvērtē ilgākā laika posmā. Pagājušā gada augusts vienkārši ir iezīmīgs ar to, ka tieši tad Krievija īstenoja atklātu agresiju pret savu kaimiņu, neatkarīgo Gruziju. Un pēc tam atzina šo divu republiku neatkarību, **Kā jūs apmierina ES novērotāju darbs? Vai viņu balsis nav pārāk klusas?**Mums ir pietiekami labi kontakti ar šiem novērotājiem. Mēs pat parakstījām memorandu par apmaiņu ar informāciju un sadarbību, bet Krievija gan no tā atteicās. Protams, mēs vēlētos, lai šie novērotāji darbotos ne tikai Gruzijas valdības kontrolētajā teritorijā, bet arī Dienvidosetijā un Abhāzijā. Šī iemesla dēļ starptautiskā sabiedrība nezina, kas tur notiek, jo novērotāji tur netiek ielaisti. **Kā vērtēt to, ka visi – gan prezidents Saakašvili, gan viņa politiskie pretinieki, apgalvo vienu un to pašu, ka jauna Krievijas agresija esot ļoti iespējama?**Ir grūti kaut ko paredzēt, ja runājam par Krieviju. Saakašvili jau paziņoja, ka Gruzijai nav nekādas vēlēšanās tikt ierautai karā ar Krieviju, jo mēs saprotam, ka Krievija ir milzīga valsts. Un katru dienu nākas klausīties Krievijas retorikā – no Krievijas augstākajiem vadītājiem, Ārlietu ministrijas un militārās vadības pārstāvjiem un tas laikam ir Krievijas interesēs – viņi palielina spriedzi. Arī rīko provokācijas – piemēram, militārās mācības jūlijā. Absolūti identiskas tām mācībām, kas notika pagājušajā gadā pirms kara. Tā ir pret Gruziju vērsta provokācija un tas ietekmē mierīga atrisinājuma meklēšanu. Krievijai ir trīs mērķi: mainīt Gruzijas politisko kursu, nomainīt valsts vadību un kontrolēt energoresursus, kas no Kaspijas jūras tiek transportēti uz Eiropu. Krievija saprot, ka kontrolējot energoresursus, var kontrolēt Eiropu, vismaz tās daļu. Atcerieties Krievijas – Ukrainas gāzes karu. Lūk minētos mērķus Maskava nesasniedza, lai gan cerēja, ka Gruzijā radīsies iekšējās problēmas, ka Gruzijas iedzīvotāji nomainīs valdību, bet tas nenotika. Valdība turas uz kājām, lai gan krīze ietekmējusi visas valstis, tajā skaitā Gruziju. Eksperti uzskata, ka Krievija centīsies savus mērķus sasniegt, bet es ļoti ceru, ka tas nenotiks. Nekādi nebūtu iespējams atrast attaisnojumu, ja šo mērķu sasniegšanai tiktu iekarota visa Gruzija. Tas ir maz ticami, taču prognozēt Krievijas rīcību ir neiespēajami.. Kremlis var censties sasniegt savus mērķus, atbalstot daļu no opozīcijas. Pie mums ir gan radikālā opozīcija, gan opozīcija, kas piedalās sarunās. Un lai gan viņiem ir savs viedoklis, kā sasniedzami Gruzijas mērķi, tomēr arī viņi ir savas valsts patrioti. Vairākums opozicionāru atbalsta Gruzijas integrāciju Eiropas, un _NATO_ struktūrās. Gruzijas iestāšanos _NATO _atbalstīja gandrīz 80% iedzīvotāju un valdības maiņa diezin vai varētu izmainīt ārpolitisko kursu. Krievijas agresija vēl vairāk saliedēja gruzīnus, liekot saprast, cik lieli draudi nāk no Krievijas. **Vai pērn bijāt Rīgā, kad sākās karš?**Jā. Es sajutu milzīgu atbalstu no Latvijas tautas un tas nebija atbalsts tikai no politiķiem, lai gan esmu ļoti priecīgs, ka Latvija atbalsta Gruziju kā politiski, tā arī finansiāli. Latvijai pašai ir daudz problēmu, it īpaši ekonomiskās un to ir jānovērtē, ka atrodoties tik nepatīkamā situācijā, Latvija tomēr spēja palīdzēt Gruzijai. Ļoti nozīmīga bija demonstrācija Gruzijas atbalstam – sapulcējās trīs četri tūkstoši cilvēku, latvieši, tajā skaitā politiķi – deputāti, kas atbalstīja Gruziju.Tajā laikā es zvanīju uz mājām gandrīz ik stundas. Tbilisi tolaik atradās mana sieva un gadu vecais bērniņš. Tikai pēc kara darbības beigām viņi atbrauca uz Rīgu.**Vai Krievijai ir citi līdzekļi izņemot militāros, lai ietekmētu situāciju Gruzijā?**Ir dažādi līdzekļi. Tajā skaitā ekonomiskie, lai gan var teikt, ka Gruzija jau ir izkļuvusi no sarežģītās situācijas, kas radās, kad Krievija pasludināja ekonomiskās sankcijas. Krievija atteicās no gruzīnu vīna iepirkšanas un tas bija ļoti spēcīgs sitiens. Gruzija izturēja un sameklēja citus tirgus.
Krievija var sponsorēt dažas marginālas politiskās kustības Gruzijā. Tomēr lielākajām politiskajām partijām Krievijas finansiālā palīdzība netiks sniegta un savus mērķus viņi nesasniegs.
Kādēļ beigušies opozīcijas protesti?
Rustaveli prospekts vairs netiek bloķēts, praktiski vairs nav arī telšu un būru, kas lielā skaitā bija Tbilisi centrā. Vienkārši opozīcijai pietrūka sabiedrības atbalsta. Ļoti svarīgi, ka prezidents ierosināja opozīcijai uzsākt dialogu un kopīgi izstrādāt jaunu konstitūciju. Tai jābūt daudz līdzsvarotākai un jāņem vērā visas tautas intereses. Daļa opozīcijas līderu piekrita kļūt par speciāli izveidotas Konstitucionālās komisijas locekļiem. Bet pats galvenais ir opozīcijas paziņojums, ka ielu protesti ir izsmēluši sevi.
Kāds varētu būt kompromiss sarunās ar Krieviju?
Ne par kādu kompromisu nevar būt ne runas, kamēr Krievija neizpildīs pagājušā gada 12.agusta vienošanos, kamēr netiks izbeigta Gruzijas teritorijas okupācija. Kā iespējams vest sarunas ar Krieviju, kas okupē 20% Gruzijas teritorijas. Mūsu stingra pārliecība pauž, ka sarunas iespējamas tikai tad, ja tiks atdotas iekarotās teritorijas. Visi saprot, ka sarunas nav iespējamas, ja viena valsts neciena otras teritoriālo vienotību.
Gruzija ir orientēta uz Rietumiem un Krievija nevēlas iegūt tādu kaimiņu, kas attīstās pēc eiropeiskajiem standartiem. Krievija negrib tādu kaimiņvalsti, kam ir sava pozīcija, savi ārpolitiskie mērķi, tajā skaitā dalība NATO. Krievijas cīņa pret Gruzijas ceļu kulminēja pērn ar agresiju Gruzijā. Maskava cenšas parādīt ne tikai gruzīniem, bet gan visiem Rietumiem, ka Gruzija būs Maskavas interešu sfērā. Tāpēc Rietumu atbalsts ir ļoti svarīgs. Vajag, lai ES parādītu Krievijai, ka pastāv noteikti noteikumi, kurus nedrīkst pārkāpt attiecībās ar tādām nelielām valstīm kā Gruzija.