I.Ābeles romāns Paisums: aizejošās paaudzes pārdomas

Kas ir vērtīgākais, ko jaunie rakstītāji radījuši? Kāda ir viņu garīgā pasaule? Ko viņi domā patiesībā? Ar citas paaudzes acīm raugoties, radies iespaids, ka viņi ir ar sevi ārkārtīgi apmierināti. Ārpus viņu uzmanības ir "citi" citās paaudzēs un vērtības, kas "citiem" derējušas. Par to - labākajā gadījumā - dzirdēti mazticami vecu ļaužu stāstiņi. Pamanāmākā jaunākās latviešu prozas pazīme ir stāstīt par fizioloģiskām un seksuālām (kādas nu katram) sajūtām. Lepnums, ka var radīt no sajūtām vien, tiek atklāti pozicionēts. Otra pazīme - pavirša izglītība, nevēlēšanās izglītoties un ko nebūt mācīties no iepriekš radītā, jo var izlīdzēties ar pārskrējienā pārlapotu spārnoto izteicienu krājumu vai kriminālhroniku. Trešā pazīme - bērnišķīga ambiciozitāte. Par laimi - paviršais intelektuālais laikmets piedāvā izteikties postmoderni. Tas noņem uztraukumu rakstīt sakarīgi. Nepieciešams tikai rīks, uz kā rakstīt. Ko uzskatīt par mūsdienīgu latviešu prozu? Pirmā versija: tas ir teksta gabals, kurā starp vienkāršrunas vārdiem iemaisīts pa spārnotam izteicienam, ievilkta atejvieta ar visu, kas tajā, uzplāts pa līķim asiņu peļķē, piemesta draiska seksa aina. I.Ābeles varone Ieva, kas nodarbojas ar scenāriju rakstīšanu, saka: "Viņai vairs nevajag padomu. Varbūt tas tikai kārtējais pakāpiens, bet šobrīd nevajag. Viņa nelasa grāmatas, avīzes un žurnālus, neskatās internetā un TV kastē, neiet, Dievs, pasarg", uz teātra izrādēm. [..] Viss ir apkārt, viss ir rokas stiepiena attālumā. Dīdīdamās pa māju, viņa reizēm šo to paķer, šim tam pieķeras, pieskaras. Pa teikumam no avīzes. Pa frāzei no meksikāņu seriāla. Pa domai no Prusta. Viņiem visiem vēl aizvien taisnība." Otra versija: gaudeni gari ķidāt savas dvēseles smagumus, ko veidojuši dzērājvecāki ar ķildām un kautiņiem, nemīlestība un seksuāla izmantošana bērnībā, iemīlēšanās narkomānā (-ē) un šādas mīlestības moku peripetijas. Trešo versiju profesionālos nolūkos interesanti lasīt psihiatriem. Jaunie prozaiķi netiek vaļā no hipnozei līdzīgā underground pasaules atainojuma. Vai tikai to viņi pazīst? Vai, tikai to iztēlojoties, viņi jūtas labi? Vai tā pasaule, kurā dzīvo citādi ļaudis -,kas mācās, zinātnē strādā, veido datoros lielus inženiertehniskus projektus, apceļo pasauli, stāv aiz operāciju galdiem, klases priekšā, grūti kopj dārzus un tīrumus, kas domā ne tikai par savām fizioloģiskām un seksuālām sajūtām -,vai tā pasaule ir sveša, draudīga, netīkama? Lasot vienlaikus I.Ābeles jauno romānu un Paula Bankovska 1997.gadā iznākušo Laiku grāmatu, iepazīstoties ar Nila Saksa (Konstantinova) u.c. sacerējumiem, neviļus rodas vēlme vispārināt: vai fizioloģisko sajūtu, nepieciešamību tēlošana nav jaunākās latvju literatūras rituāldarbība? Jo ar īstu baudu rakstītāji metas iekšā organisma izmešu un šī procesa atainošanā. Tas, ko literatūra (pat naturālisms) tūkstošiem gadu varēja atstāt neievērotu, mūsdienu latviešu prozā bezmaz izvirzās priekšplānā (I.Ābeles romānā pāris lappusēs vairākkārt runāts, kā nu "aizejoša" veca māmiņa pamperos vai ārpus pamperiem izkārtojas). Šī apsēstība ar ekskrementiem ir gandrīz vai psihopatoloģiska. Nožēlojama - katrā ziņā. Inga Ābele ir viena no gados jaunajām autorēm, kuras darbos pamanāma vēlme izglītoties un izprast pasauli ne tikai ar maņu orgāniem vien.Tiesa, arī viņa nav brīva no modes uzliktām sakām - sekot postmodernisma mākslas principiem un rakstīt pēc atvieglotiem noteikumiem ("Tad, lūk, kur slēpjas rakstnieku noslēpums! Viņi vienkārši raksta ar rakstāmmašīnu. Ieliek vārdus noteiktā formā. Informē vārdus.") Taču viņa jūt arī cita literārā laikmeta tuvošanos. Postmodernisma literatūras laiks atvadās. Ar to aiziet fragmentācija, kolāža, puspateiktība un nepateiktība, bezsakarība, bezjēgas teksti un tekstu druskas. Ar to aiziet arī fragmentācija un kolāža rakstītāju intelekta kopšanā, viņu pusizglītība, pusizglītošanās. Literatūrā atkal savu vietu ieņem naratīvs. Atgriešanās pie jēgas teksta ir intelektuāla nepieciešamība. Ilgstoši ignorējot intelektu, var palikt vispār bez tā. Un tad sākas katastrofa. Romānā Paisums - kādas 70.gados dzimušas sievietes stāsts par savas dzīves objektīvo laiku - padomju okupācijas pēdējiem divdesmit un atjaunotās Latvijas pirmo desmitgadi, pieredzi, pārdzīvojumiem, apkārtni, ļaudīm. Stāstījums trešajā personā pāriet varoņu iekšējos monologos un dialogos. Tajos atsedzas paseklu cilvēku pasaule, kāda mūsdienu sabiedrībā bieži sastopama un kādu to autore spējīga uzburt. Par varones Ievas scenārijiem autore saka: "Viņas scenāriji ir par to, ka nekas nenotiek, jo nekas šeit nevar notikt. Beigu galā viņa vairs pat neraksta scenārijus pati, viņai atsūta citu rakstītos, un viņa saliek akcentus. [..] Reiz viņa jau to darījusi - skolā, būdama pēdējās paaudzes pioniere grūstošā padomju impērijā, viņa ēnojusi sienasavīzes." Tātad - neko daudz scenārijos nevajag un tos var sacerēt ar pionieru sienas avīzes taisītāju pieredzi. Romāna varoņi, kā jau pasekli cilvēki, bieži citē vispārzināmus spārnotos izteicienus, atceras vidusskolā apgūto literatūras minimuma obligāto kursu, vairākkārt atsaucas uz Bībeli kā augstākās patiesības sludinātāju. Liela vieta atvēlēta dažādu tekstu atstāstam, citējumiem, kas ir būtisks romāna vēstījuma elements. Katrs no I.Ābeles varoņiem kaut ko lasa (Ieva lasa skandināvus - Hamsunu un Gulbransenu. Viņa veikalā nopērk Roberta Mūka grāmatu Austrumu reliģijas - Meditācija - Cikliskais laiks un citē filosofu ar pīpi, viņa izteikas pārraksta. Starp Ievas citētajām personām ir -M.Melgalvs, A.Aizpuriete, V.Cojs, atsaukšanās - uz R.Blaumani, E.Virzas Straumēniem, kādu luterāņu dziesmas pantu. Lai Ievas kultūrslānis būtu bagātāks, I.Ābele viņai liek nokļūt Berlīnes kinoforumā - tur rāda dāņu režisora un aktiera L.fon Trīra filmas. Tātad - kaut kas arī no modernā XX/XXI gadsimta kino! Konferencē Milānā viņa klausās žurnālista monologu par dzelzs priekškara krišanu. Aksels lasa indiešu mistiķa Ošo komentēto Dimanta sūtru jeb Dižās Gudrības pilnību, Kastaņedas, Keruaka, Heses, Kamī, Flenerijas O"Konoras sējumus krievu valodā. Andrejs cietumā studē senos grieķus (asiņainās "pirmsmūsuēras" fantāzijās viņš meklē alibi savam slepkavnieciskajam nodarījumam: "Līdz ar sengrieķu mītiem Andrejs bija atradis savu reliģiju"). Romāns ir kā lakmusa papīrs gados jaunās rakstnieces intelektuālo iespēju noteikšanai. Kāda ir šo iespēju aina? - 1) visdrošākā orientēšanās sadzīviskajās izdarībās - vai tās ir divu cilvēku vakariņas mājās, vai Berlīnes restorānā, vai "aizejošā" apkopšana slimnīcas palātā. Satiekoties vīrietim un sievietei - sieviete virtuvē "ķīpā gaļu ar ķiplokiem", vīrietis pa tam lāgam domā, kā varētu sievietei novilkt biksītes; 2) ir izpratne par t.s. performancēm - dažnedažādām ekstravagantām izdarībām it kā modernās mākslas vārdā. Performances neprasa intelektuālu piepūli, vien pakustināt laisko iztēli, savākt materiālus, kas pie rokas vai tuvākajā second hand veikalā, un šā tā sakrāmēt. Performances taisītāji pret kaut ko destruktīvi protestē; pacelta dūre ekstrēmā vai piga mērenā izjūtā ir viņu pozīcija; 3) ir vidusmēra latvietim vajadzīgā tūrisma pieredze, tai skaitā - pēdējos gados kupli sazēlušajā dažādu zinātnes un kultūras projektu tūrismā. Autore var pavadāt lasītāju pa Berlīnes kafejnīcām, ļaut iemest aci mēbeļu veikalā MĻbelhaus Kern, pastāvēt uz Moabitera tilta pār Šprē, redzēt šo to no Visbijas un naksnīgās Stokholmas; 4) vispārzināmu patiesību deklarēšana, piemēram, "Izrādās, mēs esam dzīvojuši", "Kad bērni kļūst pieauguši, viņi pēkšņi kļūst tāli", "Mēs visi esam ieslodzīti dzīvībā", "Nekas nenotiek tāpat vien"; 5) tēlotie varoņi - tādi, kas "tepat" - uz ielas, pagalmā, kaimiņu mājā, veikalā, viesībās - noskatīti. Nedaudz iztēles, un šo paseklo cilvēku pasaulīte viegli izrādāma. Piemēram, Ieva - sieviete ar trūcīgu pionieru sienas avīzes veidotājas pieredzi scenāriju rakstīšanā, bet bagātīgu vīriešu pieredzi, nenoteikta ģimenes attiecībās, atsvešinājusies no meitas. Ievas iekšējos monologus raksturo pārmēru pļāpīgums, pusinteliģentes vispārinājumi, kaut kur sasmalstītas atziņas, TV šovos noskatītais stils - kad visi muld uz nebēdu, krata intelekta druskas, maļ nabaga valodiņu un beigās nezina, ko samuldējuši. Ir dažas būtiskas atziņas, kādēļ bijis vērts romānu rakstīt un kādēļ to vērts lasīt. Pirmā: kaut margināli, bet tomēr neatlaidīgi rakstniece runā par latviešu nācijas traģēdiju. Visu XX gadsimtu sistemātiski ir gandēta ģimene (karos un nemieros izslaktēti cilvēki, deportēti, gadu desmitiem ideoloģiski apstrādāti dzīvi palikušie,- ka ģimene ir buržuāziska un tālab reakcionāra palieka vai ka tā ir traucēklis individuālajai brīvībai); miera laika trūcībā ģimenēm nav bijis iespēju audzināt vairākus bērnus. Eiropeiskā un latviskā ģimenes tradīcija ir bijusi pakļauta ja ne asfalta rullim, tad pamatīgam vesera sitienam gan. Ieva jūtas nemīlēts bērns, jo, apstākļu spiesti, vecāki viņu atdevuši vecvecāku audzināšanā. Kaut ārēji drošībā, viņa tomēr vairāk pakļauta paisuma un bēguma stihijai - mutuļojošai surogātdzīvei un skarbam atskurbinājumam. Ieva nespēj veidot ģimeni, jo viņai nav priekšstata, kāda tā varētu būt. Ievas meita Monta jau trešajā paaudzē turpina paviršās ģimeniskās attiecības un faktiski ir svešiniece pašiem tuvākajiem. Viņai jārīkojas, kā iznāk - uz savu galvu, jo blakus neviena nav. No kaut kurienes Ievas dzīvē ienāk Aksels - mežsargmājas Stases dēls, kas audzis bez tēva. Stase - dzērājiņa - aizpīpējusies sadedzina savu necilo personu un nodedzina mājvietu. Akselam nav vairs kur iet. Viņš kļūst par tādu, kas kaut kur piemetas - pie mīļākām, pie dzērājun narkotikdraugiem. Vismaz - zem jumta. Bet varbūt Akselam ir divējāda loma romānā - viņš ir arī literāra fikcija? Mājiens par to saklausāms Ievas un Aksela dialogā ("Vējš mūs aplido. Tasē lūst atspulgi. - Kā pirms tavas nāves,- es saku. - Jā. - Vai es to aprakstīju pietiekami skaidri, tavuprāt?"). Andrejs - Ievas vīrs un Montas tēvs - cietumā nosēdējis savu termiņu par slepkavību. Romānā tēlotie cilvēki ir nesakārtotu ģimenisko attiecību upuri, kas spiesti dzīvi grūti nest un dzīvību grūti vilkt. I.Ābeles (tāpat kā G.Repšes) sievietes būtībā ir vienas - bez vīrieša. Vīrietis parādās tikai kādā brīdī - krogū, gultā, pie galda. Pārsvarā vīrietis ir prombūtnē - cietumā, krogū, vispār pazudis. Sieviete var visu - būt par ģimenes galveno apgādnieci, bērnu dzemdētāju un audzinātāju un arī kaislīgi atdarināt vīriešu netikumus. Bet atbildība par dzīvību un dzīvi ir sievietei un vīrietim kopīgi nesama nasta. Otra atziņa - par katram nepieciešamo pašcieņu un pašapziņu. To, protams, cilvēkbērnā ieliek (ja ieliek!) viņa tuvākie - tēvs un māte. No individuālas pašcieņas un pašapziņas izaug citas cieņas: cieņa pret otra dzīvi un dzīvību, mīlestība pret ģimeni, lepnums par savu zemi un valsti utt. Tik didaktiska I.Ābele nav, bet viņas teksta zemslānī tas jūtams nepārprotami. It īpaši nodaļā Deviņdesmitie - Gotlandes brauciena laikā, kad Ābeles Ieva vēro svešu, sakārtotu pasauli ("Visbijā visam piemīt uzpostība, citas krāsu spēles, cita smarža, cita pašcieņa."), iepazīstas ar dažādiem ļaudīm, nonāk gribētās un negribētās situācijās: "No Ievas krita atbrīvota, trauksmaina gaisma, pāri plūstošs, uz bezdibeņa robežas balansējošs spēks, ko varēja nosaukt par balsi." Ieva atgūst balsi, tāpat kā tūkstošiem latviešu, kas pēc dzelzs priekškara krišanas pirmoreiz ieraudzīja citas zemes un ļaudis, saprata, ka citur cilvēki dzīvojuši citādu dzīvi. Brīvāku (bet vai laimīgāku?). Šo ainu var uztvert simboliski: no latviešiem pēc atmodas krīt kaut kas nost, no kaut kā viņi tiek atbrīvoti, bet jātaustās kā pa tumsu, taustoties satver svešu, ērmotu, nevajadzīgu, savai pašcieņai un pašapziņai kaitējošu. Grib būt brīvi, bet iekrīt lamatās. No padomijas dzimtbūšanas izsprukušie, tagad brīvie ļaudis bieži kļūst par abu dzimumu prostitūtām, starpniekiem bandītu darījumos, vieglas peļņas tīkotājiem un līdz ar to likumu pārkāpējiem, par deportētām personām imigrācijas noteikumu dēļ, par krogus meitām un brāļiem, par alkohola un narkotiku atkarīgiem. Vispirms metas krāsainajā ziepju burbulī, jo tā - vieglāk. Mazākā daļa brauc studēt un nopietni strādāt, jo - tā grūtāk. I.Ābele Ievai, kas taustās pa vienu tumsu, lai neiekristu citā, liek sastapt brīvo klaiņotāju - Īslandes meitu Jonsī. Ainā, kur "brīvā meža meita" Jonsī ar baltu dvieli slauka uz grīdas izlijušo alu, Ievai ienāk prātā mīļome, kas tādā brīdī sasistu plaukstas un novaidētos. Pagātnes tradīcija pret šodienai raksturīgo konvenciju noraidīšanu. Katram laikam savā veidā. Trešā atziņa ir par to pašu mūžīgi mūžam - kā dzīvot? Ingas Ābeles kontrapunkts: "Neizvazāt. Viss ir izvazāts. Nodzīvot pusi mūža un attapties, ka viss ir izvazāts." Kompozicionāli romāns izkārtots pēc retrospekcijas principa. Tas sākas ar nodaļu Iesākumā. Un, kā jau iesākumā - jāatsaucas uz Veco Derību, kas visu, kas "iesākumā" bijis, pa kārtai nosaukusi. Interesanti, vai alūzijas par Bībeles gudrībām arī ir kāda jauno rakstītāju rituāldarbība? Pauls Bankovskis, piemēram, 1997.gadā publicētajā romānā Laiku grāmata arī tā dara. Inga Ābele saka, ka "Iesākumā bija sapnis", Pauls Bankovskis: "Iesākumā bija grāmata, bet grāmatas lapas bija tukšas." Kompaktas, stilistiski līdzsvarotas ir pēdējās divas daļas - Deviņdesmitie un Septiņdesmitie. Tās necieš no daudzvārdības, kas ir pirmo nodaļu vājums. Daudzvārdībā aizplūst jēga. Bet varbūt daudzvārdība ir tīši gribēts paņēmiens, lai atklātu varoņu psihisko nelīdzsvarotību? Lieliski uzzīmēta XX gs. 90. gadu atjaunotās Latvijas brīvvalsts dzīve un dažādu ļaužu izdarības. Daudz te no pašas autores agrīnās jaunības pieredzes. Kā jau nedrošā situācijā, kad tiek nojaukti visi iepriekšējie ideoloģiskie ierobežojumi, kā slūžas paraujot, aizplūst arī tradicionālie tikumiskie priekšstati, ko drīkst/ko nedrīkst normas. Cilvēkos atklājas līdz tam nepamanīta zvērīga alkatība: ilgi nabadzībā nosēdējušies, tie savās darbībās vairs nav cilvēkiem līdzīgi. Rakstniece zīmē ainu no kolhoza prihvatizācijas: "Visi kā aptrakuši metās izmeklēt labāko govi. Sabrauca ar vieglajiem, smagajiem autiņiem un kaudamies siroja ap govīm. Es redzēju cienījamas sievietes, ģimenes mātes, kas rausta viena otru aiz matiem un spļauj acīs. Dažs vīrietis ir klāt jau ar kāvēju un turpat gaitenī liek savai govij ar veseri starp ragiem, mauc uz āķa un velk nost ādu. Un pa vidu maisījās bērni! Atceros govju acis, saliktas rindā kā krellītes uz putekļaina betona." Pēkšņi lielākā daļa cilvēku jūtas kā nelaimju apkrauti, jo ierastā dzīve beigusies. Viss patvaļas un lielas naudas alku rokās. Nedrošībā cilvēki metas zīlēt un burties. Pēkšņi atmodusies vēlme būt ticīgiem un iet uz baznīcu. Katrs glābjas, kā var. Arī narkotiku reibumā - pāri robežai veļas narkotiku vilnis. Naudu pelna tirgū, uz pilnu klapi strādā nelegālās alkohola tirgotavas - točkas. Romāns uzrakstīts šausmu estētikas garā. I.Ābele, šķiet, pārbauda lasītāja psihisko izturību, zīmējot vienu naturālistiski šķebīgu vai šausminošu ainu pēc otras. Pēc principa - tāda ir dzīve! Taču - iespaidīgi gan! Tāpat kā līķu skati uz cigarešu paciņām. Tā pasaule, ko rakstniece tēlo, ir underground pasaule - krogi, sekss, kautiņi, panki, ielu muzikanti, marihuānas pīpētāji, pārmēru sadragojušies narkomāni. Dažkārt liekas, ka autore pat tīksminās par šo jezgu. Diez kāpēc akurāt" būtu jārāda pliks vīrieša dibens logā, dzimumlocekļi, kādi nu katram tie ir, piečurātas kāpņu telpas, narkomānu midzeņi? Salīdzinājumi efektīgi, amerikāņu šausmeņu cienīgi: "[..] tikai vēnas pie deniņiem vēl ilgi pulsē kā slepkavas pirksti pēc asinsizliešanas." Vai bez tā kaut kā būtiski trūktu "pilnasinīgam" mākslas darbam? Taču I.Ābele kā jebkurš cilvēks vēlas redzēt gaišas debesis virs galvas. Vai tad bez jēgas romānā būtu iekļautas mierīgas lauku ainavas? Romāns cieš no liekvārdības, jau dzirdētām sentencēm, šķietamas pārgudrības (nav pārliecības, ka tas pieder tēla individualizācijai). Teksts nav rūpīgi pārlasīts, lai atbrīvotos no nevajadzīgu vārdu plūdiem un drazām. Visā nopietnībā laikam iemaldījusies pat tāda vārdkopa kā "beigu galā" vai vārds "maika". Noteikti gan - Montas runa ir liecība, kāds ir (bija) XXI gadsimta sākuma latvju jauniešu žargons. Kaut tas būtu tikai pārdrošs secinājums. Literatūra un māksla ir arī sabiedrības ideoloģiskās dzīves veidotāja. Dažkārt jāsaka - par laimi!, dažkārt - diemžēl. Latvijas sabiedrību mākslas un literārā pasaule pašreiz intensīvi orientē uz seklumu, paviršību, negācijām. Tā iet roku rokā ar plašsaziņas līdzekļiem, īpaši TV kanāliem, kur baiļu iedzīšana, sekss, vardarbība, murgi, banalitātes, aprobežotība ir "normāla" lieta! Ja vēl pievieno dienas ziņas ar neiztrūkstošām socioloģiskajām aptaujām, kur Latvija allaž tikai pēdējā vai pirmajā vietā... Proza, ko rada gados jauni ļaudis, diemžēl ir viens no veidiem, kā spēcināt un vairot savas tautas mazvērtības kompleksu, un tā sekmīgi iekļaujas masīvajā sabiedrības apziņas presēšanā. Domāt par to liek arī I.Ābeles romāns.