Atgrūž lingvistiska saikne ar sociālismu? Jāšaubās, jo pat ļaudis, kuri par starptautisko politiku neinteresējas, ir dzirdējuši, ka Zviedrijā un Vācijā sociāldemokrāti nekādi Alfrēda Rubika domubiedri nav.
Tātad: kā partija, kas turklāt savulaik piesaistīja tādus tautā mīlētus ļaudis kā Dainis Īvāns, dzejnieks Uldis Bērziņš un vēl veselu plejādi godājamu inteliģences pārstāvju, ir tiktāl nodzīvojusies? Un kas to sagaida, ko tai darīt?
Mēdz teikt, ka kreisie - te nu mums jāabstrahējas no konkrētajiem sociķiem - ir noderīgi, kad taisnīgāk jāsadala kopīgais pīrāgs. Ja pīrāgs ir sarucis līdz kripatai, tad cilvēki instinktīvi jūtot, ka kreiso aicinājumi ir reāli neizpildāmi, un attiecīgi, pat piekrītot kreiso teiktajam, par viņiem nebalso.
Un atkal kaut kas nelīmējas kopā - pietiekami liela sabiedrības daļa ir pārliecināta, ka kaut kāds pīrāgs ir joprojām, bet tas tiek netaisnīgi dalīts.
Pieļauju, ka šim uzstādījumam piekrīt pat tie, kuri nesirgst ar visu «biezo» gānīšanu, bet pietiekami kvalificēti spēj novērtēt, ka nozarēs - medicīnā, izglītībā u. c. - it kā apgrozās miljoni, bet sadalījums nav taisnīgs. Tātad: ja tieši vai instinktīvi kreisās idejas Latvijas sabiedrībā ir pietiekami izplatītas, kādēļ tik katastrofāli neveicas LSDSP?
Varbūt viena lieta ir situācija novērtējums, uzskati, bet pavisam cita - partija. Citiem vārdiem sakot, tā kā partijas kā konkrētas pārliecības un no tās izrietošas rīcības nesējas sevi ir sakompromitējušas, kreiso ideju piekritēji Latvijā netic, ka tās var īstenot caur pašreizējo partiju sistēmu.