Par spīti sašutuma demonstrēšanai par neiekļaušanu koalīcijā, Saskaņas centrs (SC) joprojām tiek turēts aizdomās, ka patiesībā tas joprojām nemaz tik ļoti nevēlas uzņemties atbildību. Un tad ir jautājums - cik ilgi viena partija var apzināti turēties opozīcijā, gaidot, ka pārējās kļūs vēl nepopulārākas, un tad jau gan...
Ja sāk no tava jautājuma beigām, tad - jā, ir tā bijis Latvijas vēsturē. Piemēram, Sociāldemokrātiskā strādnieku partija pagājušā gadsimta divdesmitajos trīsdesmitajos gados. Viņi visā šajā periodā tikai divas reizes - 1923. gadā un 1926.- 1928. gadā - iegāja valdībā. Pārējā laikā viņi sēdēja malā tieši ar tādu motivāciju: mums nav absolūtā vairākuma, mēs nevaram uztaisīt normālu kreisu valdību; pagaidīsim, kad kļūs sliktāk, tad parunāsim... Tātad precedenti šādai partijas uzvedībai ir.
Cita lieta - es nepiekrītu, ka SC arī šoreiz negribēja būt valdībā. Tad viņi nebūtu draiskuļojuši ar «okupācijas» jēdzienu, Rubika iespējamo «atštepselēšanu», kompromisu pensiju indeksācijas jautājumā. Galu galā viņi tīri cilvēciski var būt noguruši no mūžīgās sēdēšanas opozīcijā.
Bet Rīgā viņi ir pie varas, un Rīga ir puse no Latvijas ekonomikas ar visām no tā izrietošām iespējām.
Tas tomēr nav tas līmenis. Ja tu esi nacionālā līmeņa politikā, ar to nepietiek. Saprotu, ko tu domā ar «iespējām» Rīgā, bet, kā saka, ar maizīti vien dzīvē nepietiek. Tad, kad maizīte ir, gribas ko vairāk. Atzīšanu, prestižu. Galu galā tas ir jautājums, ko tu vari parādīt saviem vēlētajiem. Labi - mežonīgi subsidētu sabiedrisko transportu un tamlīdzīgi. Bet gribas jau arī to atzīšanu. Tas ir kā Čavesam Venecuēlā - jā, savā valstī tu esi populārs, bet ir taču vēlme, lai tevi pieņem pie starptautiskās sabiedrības prestižākajiem galdiem.
Tad jautājums, kas ar SC tālāk notiks - cik ilgi viņi izsēdēs uz diviem krēsliem? Gan samiernieciski runājot latviešu auditorijai, gan savus radikālākos vēlētājus nepazaudējot.
Nu mēs lēnā garā atgriežamies deviņdesmito gadu otrās puses situācijā, kad bija mērenā Tautas saskaņas partija un radikālākā Līdztiesība, Sociālistiskā partija, vai ar kādu nu izkārtni viņi kuro reizi gāja. Tad izveidojās šis vienotais projekts, kas austrumslāvu vēlētājiem faktiski neatstāja citu izvēli. Bet - mēs redzam, ka pēc pietiekami ilga perioda mērķis nav sasniegts, valdībā nav iekļūts. Attiecīgi pastāv iespēja, ka izveidosies kāda radikālāka grupa. Lindermanam un Osipovam taču arī ir politikas ambīcijas. Tomēr ir viens nosacījums - ka krievu mediji kaut cik līdzīgi izturas pret SC un šo radikālāko grupu, ka atspoguļos arī radikāļu aktivitātes. Tur visādi var iegriezties... Ja parādās šis radikālākais spārns un krievu informatīvā telpa viņus neignorē, tad SC jādomā, cik tālu viņi var radikalizēties paši. Savukārt, pārāk aizraujoties ar to, var rasties jautājums, vai šādam spēkam var uzticēt galvaspilsētu.
Tas ir nākotnes jautājums, bet kā tu vērtē topošās koalīcijas mēģinājumus SC omu uzlabot, piedāvājot viņiem lielāku teikšanu parlamenta komisijās?
Ja SC kā partija stāvētu ar abām kājām Latvijas Republikā, tad šādi jautājumi vispār nerastos. Ja viņi būtu partija, kas aizstāv etnisko minoritāšu intereses, bet dara to Latvijas politiskajā telpā...
Kur tad ir tā SC otrā kāja? Maskavā?
Viņi var teikt, ko grib, bet normālā demokrātiskā Eiropas valstī partija, kas pretendē uz varu, neslēdz sadarbības līgumu ar autoritāras valsts valdošo partiju. Vēsture ir pieredzējusi, ka demokrātiski režīmi sadarbojas pragmatisku jautājumu līmenī ar autoritāriem, bet tāda īpaša līguma slēgšana ir dīvains signāls. Var minēt arī citus piemērus. Atgriežoties pie jautājuma par komisijām - vairākumam vienmēr ir iespēja pārbalsot komisijas vadītāju.
Pilnu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas numurā!