Ingrīda Blūma: Riska vadība

Taču es uzskatu, ka tikai fakts, ka starp viņa padotajiem ir bijuši negodīgi cilvēki, nevar būt par pamatu viņa atbrīvošanai no amata. Viens no biznesiem, kurā riska vadība, t.sk. materiālo vērtību saglabāšana, ir kritiski svarīga veiksmīgai biznesa pastāvēšanai, ir banku bizness. Esmu banku nozarē dažādos amatos strādājusi 20 gadus, un ir sajūta, ka šo to no risku vadības saprotu. Pati vienmēr esmu jutusies atbildīga par to, lai bankā būtu ieviestas atbilstošas procedūras, laba iekšējās kontroles sistēma, kas varētu palīdzēt minimizēt jebkuru krāpšanās risku. Taču tanī pat laikā jāatzīst, ka gandrīz katru gadu kāds no bankas darbiniekiem atkal izrādījās ne tikai negodīgs, bet arī gana atjautīgs, lai atrastu kādu iespēju piesavināties naudu. Katrs šāds gadījums vienmēr bija mācība, ko vēl var uzlabot, mainīt, labāk kontrolēt, taču ilūzija, ka cilvēki kādā brīdī nezags vispār, man jau sen ir zudusi. Negodīgums var slēpties it kā visgodīgākajās, visdzidrākajās acīs, kaut gan labā ziņa ir tā, ka tomēr šādi cilvēki ir absolūts mazākums. Kāds ir secinājums? Nevienas iestādes vadītājs nav pasargāts no tā, ka kāds no tā padotajiem kādā dzīves brīdī neizdomās "brīnišķīgu ideju", kā pēkšņi tikt bagātam. Taču vadītājs ir atbildīgs par to, lai uzņēmumā/iestādē būtu izveidota iespējami labākā iekšējās kontroles sistēma, kā arī par to, ka tā tiek nemitīgi uzlabota un tādējādi darīts viss maksimāli iespējamais un saprātīgais, lai pārkāpumi nebūtu iespējami. Vai Loskutovs ir darījis visu iespējamo un saprātīgo vai arī ir redzama viņa bezdarbība un bezatbildība — te tiešām ir jāgaida prokuratūras viedoklis. Taču es gribētu palūkoties uz konkrēto gadījumu no cita viedokļa. Kaut kā ir sagadījies, ka mūsu valstī tieši trijās redzamākajās kontrolējošajās iestādēs — KNAB, Ģenerālprokuratūrā un Valsts kontrolē, manuprāt, mums ir vadītāji ar misijas apziņu, vadītāji, kuri strādā, lai uzlabot mūsu valsts pārvaldi. Taču tā vietā, lai pārējā ierēdņu armija viņus atbalstītu un viņu ieteikumus un kritiku uztvertu kā iespēju uzlabot pārvaldi, sakārtot lietas, šo iestāžu vadītājiem zināmā mērā ir nemitīgi it kā jākaro ar pārējo valsts aparātu. Ja KNAB vadītājam nebūtu jācīnās pret nelikumīgu atstādināšanu no darba, ja valsts kontrolierei nebūtu jācīnās par informācijas saņemšanu no atbildīgām ministrijām un jātiesājas ar ministriem, tad varbūt viņi varētu arī vēl vairāk uzlabot savas iestādes vadību? Vai vispār ir iespējams aprēķināt, cik daudz laika un motivācijas tiek zaudēts šajā karā? Un kurš var pateikt, cik daudz enerģijas pirms pusgada Loskutovam vajadzēja ielikt cīņā ar premjeru tā vietā, lai laiku un enerģiju izmantotu iestādes vadīšanā?