Intelektuāļa atbildība
Intelektuāļiem un inteliģencei ir īpaša loma atbildības izpratnes veidošanā un tās kolektīvo mehānismu nostiprināšanā. Vārds "intelektuālis" paredz sevišķību. Intelektuāli var definēt kā cilvēku, kurš nepiedalās absurdā un dara to redzamu citiem. Šādā nozīmē intelektuālisms ir garīgas pretošanās veids, un intelektuālis — cilvēks, kurš pretojas. Viņu raksturo neatkarīgs viedoklis un tā paušana. Runāšana ir svarīga intelektuāļa pazīme. Būt intelektuālim nozīmē paust savu viedokli neatkarīgi ne no kā. Nezaudēt seju ir viņa priekšrocība, bailes, klusēšana un izvairība — viņa bojāeja.
Taču vai ar saprašanu, runāšanu un savas stājas paušanu ir gana? Šķiet, intelektuālim nepieciešama vēl kāda prasme — parādīt absurda veidošanās mehānismus un kolektīvos ceļus laukā no tā. Bez pārliecīgas vēlmes uzspiest cilvēkiem "pareizos risinājumus" atbildīgs intelektuālis grib veicināt saprāta procesus sabiedrībā un vairot tās kopīgo labumu. Viņš saprot sadarbības nozīmi un vēlas veicināt zināšanu un sadarbības tīklus sabiedrībā.
Vārds "intelektuālis" apzīmē indivīdu, "inteliģence" — grupu, abi jēdzieni var pārklāties. Latvijā ar vārdu "intelektuālis" drīzāk saprot vienpatni, atšķirīgo, pat izlēcēju. Mūsu mentalitātei tuvāks vārds ir "inteliģence", ar ko saprot izglītotus cilvēkus, kuri "iet tautās" — pauž tās domas un jūtas, vada korus, veido nāciju. Latviešiem intelektuāļa un inteliģences izpratne ir asimetriska — intelektuāļi nepadodas, bet inteliģence sadarbojas, ļoti bieži arī negatīvā — iztapības un kolaboracionisma — nozīmē (vai gan citādi Latvija būtu tik daudz reižu okupēta).
Intelektuālis dzimst no savpatnības un tiecas kļūt publisks. Viņa esamībā saskatāmi četri loki — būt vienpatnim, būt vienam no daudziem, būt līderim un iemiesoties masu kustībā. Ieskatoties intelektuāļa dabā, mēs atrodam vienatni kā sākumstadiju. Šajā autentiskajā patības brīdī viņam nav nepieciešama ārēja leģitimitāte, lai definētu savu ideju. Vientuļnieka kapacitātē intelektuālis izvirza ideju, ierosina savu sevišķo dabu un aicinājumu. Iesaistoties sabiedrībā un kļūstot par vienu no daudziem, viņš padara ideju par apgaismotu un saprotamu domu citiem. Viņš definē sabiedrību kā normveides procesu, kas ģenerē kolektīvu rīcību. Kā atsevišķa būtne intelektuālis ir atšķirīgs, iznākot no savpatnības, viņš konvertē talantu rīcībā, samērojas ar citiem, identificējas ar pilsonisko sabiedrību. Viņu pārņem aicinājums būt par garīgu līderi — norādīt ceļu, iedvesmot. Viņš izslejas kā piemērs, piemineklis vai cietumnieks. Taču kādā brīdī viņš apzinās, ka ar to var būt par maz, jo ceļu ir daudz un piemēru — neizmērojams skaits. Tad viņš vēsturiski un biogrāfiski iesaistās sabiedriskās kustībās, domu un ideju strāvās, attīstības projektos un tīklos. To varētu saukt par intelektuāļa iemiesošanos — kāda daļiņa no viņa zināšanām, idejām un tēliem kļūst par kāda cita iedvesmas avotu, daļiņu no cita spējām un darbiem. Šajā intelektuālās iemiesošanās gaitā sabiedrība labāk apzinās savu kolektīvo dinamiku un kļūst civilizētāka.
Visā, ko dara intelektuālis, jābūt jaušamai augstai garīgo spēku koncentrācijai. Hemingvejs brauca simtiem kilometru ārā no Parīzes, sekoja Tour de France karavānai un apbrīnoja riteņbraucējus. Bet viņi apputējušām, ciešanu pārvērstām sejām un rezerves riepu ap pleciem aprija kārtējos kilometru simtus. Dekonstruējot intelektuāļa dabu, mēs nonākam pie laika, vienatnes un gribas kā sākumstāvokļiem. Sociālā analīze vēl uzslāņo garīgā darba funkciju un definē intelektuāli pēc šķiriskās pazīmes — kā garīgā darba veicēju, mācīto, arī diloņa slimo. Postmodernais laikmets vēl pievieno dekadenci, neirozi un apjukumu — intelektuālis zaudē spēju iestāties par citiem un "nogrimst" vēsturiski.
Taču viņā turpina gruzdēt aicinājums domāt par sabiedrību — publisko telpu, kurai viņš piešķir paaugstinātu nozīmi. Viņš atkal mēģina kļūt publisks. Intelektuālis vissāpīgāk pārdzīvo publiskās telpas uzurpēšanu un varas cinismu. Viņš nevar samierināties ar publisko normu noārdīšanu un brīvības teritoriju sašaurināšanu. Viņš izjūt iekšēju pienākumu turēt rūpi par sabiedrību.
Intelektuāļa mērķi, iesaistoties publiskajā telpā, ir attīstības mehānismu veicināšana, atbildības kopradīšana un stratēģiskas politikas veidošana. No iekšupvērsta gribasspēka un sakāpināta laika sākas viņa sabiedriskā izvēršanās. Vēsturiski veidojušās vairākas intelektuāļa stratēģijas publiskajā telpā:
* apgaismošana,
* kritika,
* piemēra rādīšana un
* spējināšana.
Senākā stratēģija ir apgaismošana — radīt apgaismotas domas, mākslu, zinātni, veicināt izglītību, veikt kultūras darbu sabiedrībā. Inteliģence arvien ir krājusi gudrību, jēdzīgumu un formas spilgtumu un dalījusies ar to.
Otra intelektuāļa stratēģija publiskajā telpā ir kritika — būt nesaudzīgam varas un netaisnības kritiķim. To stiprinājuši divdesmitā gadsimta totalitārie režīmi. Taču XXI gadsimtā kritika ir apgrūtināta, jo uzurpācija izkliedējas, absurds maskējas, netaisnība kļūst neredzama. Kā tagad pazīt kritizējamo? Ir jāpazīst sabiedrības kompleksitāte. Būt kritiķim nozīmē arī ievērot samērīgumu, empātiju, pat cieņu pret absurda dalībniekiem, kuri paši varbūt neapzinās savu iesaisti ļaunumā. Kritika mūsdienās jālīdzsvaro ar piemēra rādīšanu.
Trešā intelektuāļa stratēģija ir rādīt piemēru — padarīt sevi par paraugu. Tas iespējams gan noliedzošā, gan apliecinošā nozīmē. Spilgtas ir negatīvā parauga stratēģijas — radikāla pretošanās un izstumtība, kādā nonāk intelektuālis, atmaskojot varas patvaļu. Tas ir Antonio Gramši un arī Raiņa ceļš, kad intelektuālis kļūst par ieslodzīto un darbojas cietuma piezīmju žanrā. "Maigāks" ir bijis padomju disidentu liktenis, kuri rakstīja vēstules no iekšējas trimdas, bet riskēja nonākt fiziskās izsūtījuma vietās. Latvijā negatīvā parauga tradīcijas ir vājas, inteliģence ir maz pretojusies varai, bet daudz sadarbojusies ar to "konstruktīvā, pozitīvā" veidā. Taču ne vienmēr ir jākļūst par nesaprasto un atraidīto vai saprasto tikai savējo lokā. Arvien var mēģināt kļūt par piemēru daudziem. Svarīgākais ir padarīt pašam savu likteni un biogrāfiju par nepieciešamu normveides paraugu.
Ceturtā intelektuāļa stratēģija ir pilsoniskās sabiedrības spējināšana. Šajā kapacitātē intelektuālis kļūst par vienu no daudziem, iesaistās tīklos, starpnieko starp institūcijām un grupām, izzina un skaidro attīstības kolektīvo dinamiku. Intelektuālis īsteno spēju un spējināšanas pieeju attīstībai. Visos laikos intelektuāļi ir piedāvājuši sabiedriskus uzlabojumus, centušies piešķirt kopīgajai attīstībai virzību un domājuši par nākotni. Dažkārt šie centieni bijuši utopiski. Intelektuāļi ir arī paškritiski apzinājušies bīstamību, ko rada citu gribas iespaidošana. Ceļa rādīšana citiem nedrīkst kļūt par totalitāru aktu, un sabiedrības vadīšana ir iespējama tikai tik lielā mērā, cik lielā mērā tiek ierosināta tās locekļu un organizāciju rīcībspēja. Šī iemesla dēļ publiskam intelektuālim jāpiedāvā savi intuīcijā un analīzē balstīti skaidrojumi.
Pienāk brīdis, kad intelektuālim jāiesaistās ideju grupā, partnerībā, kooperatīvā, eksporta mārketingā, dažkārt arī streikā, manifestācijā, uz barikādēm un zem lietussargiem. Bez iesaistīšanās sociālajās norisēs grūti palīdzēt prakses kopienām realizēt viņu attīstības idejas. Intelektuālim nav garantētu priekšrocību sabiedrībā, taču viņš var izmantot savas zināšanas, jušanu un gribu. Viņa misija ir izgaismot un veicināt attīstību. Intelektuāli var dēvēt arī par attīstības veicinātāju, jo viņš izrunā pilsoniskās sabiedrības kolektīvo dinamiku.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.