No restrukturizācijas procesa sākuma tas bija pilnīgi necaurredzams - ne sabiedrība, ne parlaments nesaprata pieņemtos lēmumus un to nepieciešamības loģiku. Ir 2011., tas ir, trešais, gads kopš pārņemšanas brīža. Banku restrukturizēja, sadalīja labajā un sliktajā, ieguldīja gandrīz miljardu latu nodokļu maksātāju naudas, garantēja sindicēto kredītu devējiem 100% naudas atdošanu, un valsts ir ierauta virknē tiesu procesu, kuros tiek apstrīdēta bankas sadalīšanas likumība. Un rodas tāds iespaids, ka vairāk nekas nenotiek. Kaut gan, manuprāt, galvenais, kas būtu jādara, ir - jāstrādā, lai bankas varētu atdot naudu, ko tās ir aizņēmušās no Latvijas nodokļu maksātājiem.
Ko piedāvā un par ko saņem naudu starptautiskais konsultants Nomura International? Un kāpēc vēl joprojām neviena no bankām nav pārdota, kā tas tika solīts? Atbilžu nav. Līdz sabiedrībai nonāk tikai satraucošas informācijas fragmenti - par Baltkrievijas meitaskompānijas pārdošanu, par kompleksa Vernisāža pārdošanu, par tiesvedībām, kas apdraud nodokļu maksātāju naudu, utt. Bet tas mūs nemaz netuvina atbildei uz galveno jautājumu - kad valsts sāks saņemt atpakaļ ieguldīto naudu. Un - kas un cik lielā mērā atbild par to, kas notiek šajās bankās.
Pēc manām domām, tieši tam ir jākļūst ar parlamenta komisijas darba galveno mērķi, tieši tam jākļūst par to prizmu, caur kuru visiem (valsts institūcijām, bankas menedžmentam, starptautiskajam konsultantam) ir jāskatās uz tagad jau divu banku darbību. Nodokļu maksātāju naudas atmaksai jākļūst par šo banku eksistences prioritāru uzdevumu. Bet parlamenta komisijai beidzot ir jāsaprot, kas tiek darīts, lai šo uzdevumu realizētu dzīvē, kā arī jāspēj definēt Latvijas sabiedrībai, kurš atbild par to, kas notiek Parex un Citadele bankās.