Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Otrdiena, 19. novembris
Liza, Līze, Elizabete, Betija

Izskatās pēc laupīšanas

Pēdējo mēnešu notikumi Latvijā un it īpaši nepārdomātie un neizvērtētie lēmumi sociālajā politikā neļauj klusēt, jo šajā nozarē nostrādāti 30 gadi. Aizejot no amata, solīju, ka neatskatīšos atpakaļ un iešu tikai uz priekšu. Bet nu ir tas brīdis, kad tālāk tā nevaru.

Sociālā aizsardzība

Definēšu dažus pamatpostulātus, kuri ir iestrādāti Latvijas sociālās aizsardzības sistēmā. 1.Sociālās aizsardzības funkcijas veic valsts, uzņemoties universālos pakalpojumus, un pašvaldības, palīdzot konkrētā gadījumā konkrētā veidā. 2.Valsts sociālās aizsardzības sistēmas pamatā ir valsts sociālās apdrošināšanas principi, un tas nozīmē, ka katrs strādājošais veic sociālās apdrošināšanas iemaksas, lai apdrošinātos konkrētā riska gadījumā. 3.Sociālās apdrošināšanas iemaksas lielums ir atkarīgs no riskiem, pret kuriem cilvēks tiek apdrošināts. Apdrošināšanas līdzekļi tiek sadalīti atsevišķos fondos (pensijām, slimības pabalstiem, bezdarbam u.c.). Iemaksas lielums var mainīties, samazinoties bezdarbam vai saslimstībai, iemaksas var attiecīgi samazināt. 4.Sociālās apdrošināšanas izmaksas ir atkarīgas no iemaksām sociālās apdrošināšanas fondos. Izņēmums ir cilvēki, kuri sākuši savas darba gaitas pirms 1996.gada. 5.Pensiju apdrošināšanas sistēma ir veidota trīs līmeņos: pirmie divi ir obligāti un trešais brīvprātīgais. Dalība visos trijos pensiju līmeņos paredz, ka vecuma pensija ir 70% no darba ienākumiem. Dalība tikai pirmajā līmenī nodrošina 40% no ienākumiem.

Likumdevējs visus šos pamatprincipus ir akceptējis, pieņemot 1996.—2002.gadā virkni likumu, kuri veido sociālās aizsardzības likumdošanu valstī. Ar to tika uzcelti sociālās aizsardzības sistēmas stiprie pamati, un likās, ka tie ir tik saprotami un stabili, ka izšūpot tos faktiski nav iespējams.

Aplamie soļi

Tomēr nē! Izrādās, nekonsekvence un profesionalitātes trūkums spēj ne to vien. Virkne neapdomīgu politisko lēmumu izkustināja ne tikai šos pamatus, bet radīja arī nopietnu kaitējumu valsts ekonomikai, veicinot inflāciju. Minēšu tikai dažus.

Bērnu kopšanas pabalsts tiek uzskatīts par pasākumu, kurš veicinājis dzimstību. Neviens nav aprēķinājis, cik patiesībā liela loma dzimstības pieaugumā ir pabalstam un cik tam, ka attiecīgajā vecumā ir ienākusi daudzskaitlīga 80.gadu paaudze, bet nepārprotami no sociālas aizsardzības teorijas viedokļa pabalstu neievieš un arī nepalielina tad, kad situācijas atrisinājumam ir dabiskais fons (šajā gadījumā dzemdēt spējīgo iedzīvotāju skaits). "Treknajos gados" valsts var atbalstīt tos, kuriem atbalstu uzskata par vajadzīgu, tikai jārēķinās, ka vienmēr ir vieglāk iedot nekā pēc tam atņemt. Tādēļ pasākums ir nopietni jāaprēķina un jāizvēlas ilgtspējīgs realizācijas modelis. Te nu kārtējo reizi iznācis aplam. Pabalsta lielums ir atkarīgs no iepriekšējās algas, no nodokļiem, kuri ir nomaksāti, bet iemaksu daļa nav iezīmēta. Māmiņai, kura kopj savu mazuli, tas pamatoti ir vienalga, bet cilvēkiem, kuri atbild par sociālo aizsardzību, par to bija jāpadomā. Līdzsvars un atklātums tika izjaukts, un papildu izdevumi nopietni apdraud visua veida turpmākās izmaksas.

Par nopietnu kļūdu uzskatu arī sociālās apdrošināšanas budžeta iekļaušanu valsts konsolidētajā budžetā. Finanšu ministrs iebildīs, ka tas ir vienīgais speciālais budžets, kuru valsts ir saglabājusi. Tad ir jāuzdod jautājums: "Kur ir gandrīz miljardu lielais uzkrājums, kas izveidojies sociālās apdrošināšanas fondā?" Šis uzkrājums ir tikai virtuāls (uzskaitīts), bet patiesībā šīs naudas nav, tā ir iztērēta citām valsts vajadzībām. Kad valstij būs reāla iespēja to atdot, neviens nevar pateikt. Bet tā ir mūsu nodokļu maksātāju naudiņa, kura katram no mums ir personificēti uzskaitīta un kuru valsts ir solījusi mums izmaksāt atbilstoši likuma nosacījumiem. Tāpēc citās valstīs (Vācijā, Zviedrijā) pie šīs naudas tērēšanas neviens nevar pieķerties bez uzraugošās padomes lēmuma, un uzraugošajā padomē darbojas speciālisti un sociālie partneri, kuri aizstāv nodokļu maksātāju intereses un seko, vai iemaksas ir adekvātas. Parasti viņiem nav sakara ar valdošajām partijām, bet ir kompetence un autoritāte. VSAA padome savā laikā arī bija iecerēta ar tādām funkcijām, bet kaut kā nemanāmi pārvērtās par bezzobainu radījumu, kuram nav nekādas intereses par sociālās apdrošināšanas fondiem, toties var pabarot attiecīgo partiju pārstāvjus vai ministra kaimiņus. Acīmredzot mūsu demokrātija un pilsoniskā ieinteresētība nav vēl sasniegusi to līmeni, lai nodrošinātu savu interešu nopietnu aizsardzību.

Veicināja inflāciju

Sākumposmā 2.līmeņa naudu pārvaldīja arī Valsts kase. Pēc banku krīzes uzticēšanās valstij bija lielāka. Reforma paredzēja, ka noteiktā laikā līdzekļus varēs pārvaldīt tikai fondi. Bet vai šīs funkcijas bankām bija jānodod tieši tad, kad to izdarīja valdība? Inflācija tobrīd auga nesamērīgi, un bija skaidrs, ka kredītu bums ne pie kā laba nenovedīs. Bankas intensīvi meklēja papildu finansēšanas avotus. Skaidrs, ka uz valdību tika izdarīts nopietns spiediens. Rezultātā, tobrīd 2.līmeni nododot pilnīgā banku pārvaldīšanā, valdība pati sekmēja inflāciju.

Tagad cita valdība saka: "Banku pārvaldītie fondi nes zaudējumus." Kāpēc tad atdevāt? Rodas jautājums, vai cilvēki, kuri spriež par mūsu valsts nākotni, zina, ka ekonomikas attīstībai ir ciklisks raksturs? Vieni nezināja, ka pēc "trekniem gadiem" nāk kritums, tāpēc neveidoja uzkrājumus, kaut gan aprēķini liecināja, ka tas ir nepieciešams. Starp citu, tādā gadījumā arī inflācija būtu mazāka. Nākamie laikam nezina, ka pēc krīzes nāk stabilizācija un uzplaukums, tāpēc šajā laikā var izdevīgāk ieguldīt, īpaši, ja to dara mērķtiecīgi. Pensiju fondu viena gada zaudējumi vēl neliecina, ka nauda tiek slikti pārvaldīta, un vēl mazāk liecina, ka valsts tos pārvaldīs labāk.

Labklājības politika ir mūsu ekonomiskās situācijas spogulis. To nevar izveidot ideālu un visiem vienādi labu, bet vēl mazāk to vēlams "uzlabot" ar bezatbildīgiem lēmumiem un vienīgo domu: "Vai mani ievēlēs nākamajās vēlēšanās?"

Jaunā valdība mēģina sevi identificēt kā izlīguma valdību, argumentējot to ar dažādu politisko spēku, kuri ir ievēlēti Saeimā un tātad pilnvaroti no iedzīvotāju puses, konsolidāciju. Tomēr sociālajā aspektā daudz svarīgāk izlīgt ar dažādām sociālajām grupām un sociālajiem partneriem. Sociālā dialoga neesamība neliecina par sabiedrības konsolidāciju. Sociālās apdrošināšanas nauda ir mūsu visu iemaksas mūsu nākotnē, mēs to esam uzticējuši savai valdībai, ar to katrs rēķinās, un, ja kāds to voluntāri noņem, tas izskatās pēc laupīšanas. Nav izprotams, kāpēc valdība uzskata par nepieciešamu doties pie Valūtas fonda un pazemīgi vienoties par nosacījumiem, ar kuriem var saņemt tautsaimniecībai nepieciešamo finansējumu, bet tajā pašā laikā nevīžo pajautāt savas valsts iedzīvotājiem, vai viņi ir ar mieru aizdot savu naudu un ar kādiem nosacījumiem.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Bijušo čekistu nav

Jānis Ādamsons par ministru un sabiedriskā izlīguma ideju 1994. gadā.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas