Šo reto Rīgas viesi pirmoreiz cilvēki pamanīja 14.janvārī sēžam liepā pie Latvijas Mūzikas akadēmijas, pēc tam nākamajā dienā - kādā iekšpagalmā Brīvības ielā, bet vēl dienu vēlāk urālpūce, vārnu kaitināta, laidās no koka uz koku Pārdaugavā, Uzvaras parkā. Ornitologs Guntis Graubics ir diezgan pārliecināts, ka tas nav viens un tas pats putns, bet, iespējams, katru reizi cita urālpūce, jo tik dažādās pilsētas vietās pamanīt būtu savādi. Kopš sestdienas rīta gan urālpūces skatam nav atklājušās.
Ornitologs Dmitrijs Boiko Dienai saka - urālpūce visdrīzāk ieradusies Rīgā barības meklējumos, jo Latvijas austrumu pusē, kur tās mīt krietnā skaitā, zemi sedz bieza sniega kārta, kas neļauj piekļūt pelēm. Rīgā biežāk redzētas ir meža pūces, retāk - ausainās pūces un apodziņi. G.Graubics saka - visdrīzāk pēdējais urālpūču novērojums bija 2007.gada martā, kad uz Rīgas zoodārzu tika atnestas trīs dzīvas pieaugušas urālpūces. «Tās atveda drosmīgi cilvēki. Man nez vai būtu drosme ar kailām rokām ņemt pūci, jo urālpūcei ir ļoti asi nagi,» saka G.Graubics. Viena urālpūce neizskaidrojamā kārtā nokritusi tieši pie Brīvības pieminekļa kādam cilvēkam pie kājām, cita pamanīta sēžam uz vieglās automašīnas jumta, bet trešā - kādā parkā. Kādēļ šīs labi paēdušās pūces bija tik bezpalīdzīgas, izskaidrot grūti. Zoodārzā pabarotas, tās pēc pāris nedēļām palaistas mežā. Vārnām ar pūcēm ir naidīgas attiecības, tās mēdz klupt virsū pūcēm, taču lielu ļaunumu nevar nodarīt, jo pūces ir augumā lielākas par vārnām. Pūces gan arī pašas var būt naidu izraisījušas, jo no «vārnu ligzdas izvilkušas kādu vārnu bērniņu», saka G.Graubics.