Riebums un dusmas pret pedofīlijas noziegumiem pamatoti ir tik liels, ka cilvēku uztverē šis tiesas lēmums pārsniedz juridiskas procedūras robežas. Tas daudzus - tāpat kā mani - konfrontēja ar vajadzību izprast savu nostāju emocionāli pretrunīgā situācijā. Mēģinot to formulēt, man likās būtiski divi principi. Vispirms ir pilnīgi nepieciešami, lai noziegumam sekotu taisnīga tiesa. Pēc tam, bet ne mazāk svarīgi ir - par ko mēs paši kļūstam, sastopoties ar ļaunumu?
Interneta komentāros ir lasāmi dažādi ierosinājumi, ko vajadzētu darīt. Nošaut, kastrēt pakārt aiz kājas, kakla vai citām ķermeņa daļām. Nevis notiesātu noziedznieku, bet konkrētu cilvēku, Agri Lēvaldu, uz kuru mēdiji ir norādījuši ar pirkstu un likuši sabiedriskajai domai jau pirms tiesas taisīt spriedumu spriedumu: pedofīls. Dusmas un riebums pret pedofīliju ir saprotams un pilnīgi pamatots. Taču, kad tās vērš pret konkrētu cilvēku, ir jābūt pilnīgai skaidrībai, ka viņš tiešām ir vainīgs. Vai Agra Lēvalda gadījumā viss jau ir pilnīgi skaidrs? Vienmēr būs kādi, kam pietiek ar avīžu ziņu, lai kastrētu, pakārtu vai nošautu. Ceru, ka vairāk ir cilvēku, kas tiešām vēlas iedziļināties un izprast. Tādēļ, pat ne Lēvalda, bet mūsu visu tiesiskuma apziņas dēļ es šeit uzņemos nepopulāro misiju atgādināt to, kas līdz šim nav ņemts vērā. Pirms tiesas sprieduma ir jārēķinās nevis tikai ar hipotēzi, bet ar reālu iespēju, ka Agris Lēvalds nav vainīgs. Manuprāt ir nepieļaujami jau tagad izturēties pret viņu kā pret noziedznieku. To šobrīd dara mediji un liela daļa sabiedrības. Protams, no tāda skatpunkta atbrīvošana pret drošības naudu izskatās baismīgi. Bet ja nu Lēvalds tiešām nav vainīgs, ko tad? Kā tad izskatās patlaban notiekošais?
Vai taisnīgas tiesas iespēju palielina tas, kā izmeklēšana ir attēlota plašsaziņas līdzekļos, vēl pat pirms apsūdzības uzrādīšanas nosaucot vārdus un publicējot fotogrāfijas? Nekādā gadījumā. Uz sakāpinātas sabiedriskās domas fona tiesnešiem un piesēdētājiem būs grūtāk spriest objektīvi. Vai tas dod kaut ko labu sabiedrībai? Drīzāk pretēji. Ja tiesa atzīs Lēvaldu par nevainīgu, vai cilvēki uzreiz manīs savu jau iepriekš pieņemto spriedumu? Noteikti ne, un tas vairos sajūtu, ka virs zemes nav taisnības un ka Latvijā panākt taisnu tiesu nav iespējams. Beidzot, ja Lēvalds izrādīsies nevainīgs un tiks attaisnots, kā viņam būs iespējams atgriezties dzīvē? Vai tiesas spriešana pirms tiesas publiskajā telpā, iesaistot tajā sabiedrību, dara arī ko citu, kā tikai stimulē masu asinskāri? Protams, ir ērtāk sev šos jautājumus neuzdot, un tomēr tos uzdot vajag.
Cilvēki man ir jutājuši, kādēļ Lēvalds nevarēja līdz tiesai palikt cietumā. Vaicāju to mācītājiem, kas vāca līdzekļus drošības naudai. Pēc viņu teiktā, Lēvalds varēja līdz tiesai nenodzīvot. Viņš sirgst ar smagu cukura diabētu un cietumā viņam neesot nodrošināts cukurslimniekiem nepieciešamais. Tādēļ viņa veselība un dzīvība bijusi apdraudēta. Viņam esot pat nācies ilgstoši atrasties bezsamaņas stāvoklī. Daži teiks, ka tā viņam arī vajag. Bet atkal - ja nu Lēvalds nav vainīgs, ko tad? Jebkurā gdījumā nomērdēt cilvēku cietumā pirms tiesas arī nebūtu pareizi. Iemaksājot drošības naudu, kolēģi kas Lēvaldu ilgi pazīst un ir pārliecināti par viņa nevainību, darīja pēc savas saprašanas pareizāko. Viņu solis visvairāk kaitē tieši baznīcas publiskajam tēlam, kas ticīgajiem, protams, ir sāpīgi. Taču viņu motīvus var saprast un respektēt. Cilvēki ir arī jautājuši, vai drošības naudai nav lieoti līdzekļi no viņu ziedojumiem. Vaicājot par to, esmu saņēmis atbildes, ka ne. Nauda nav arī iztērēta vai izdota, bet atgriezīsies pie iemaksātājiem, kad apsūdzētais ieradīsies tiesā.
Šo notikumu nevajag pārprast. Kaut kur dzirdētais, ļoti primitīvais kopsavilkums "baznīca izpirka pedofīlu no soda" ir nepatiess visos tā apgalvojumos. Ne drošības naudas devēji, ne baznīca kopumā nemēģina kavēt izmeklēšanu. Tiesa būs, un es ceru ka tā būs taisnīga. Lēvalds un pārējie tiks tiesāti un es ceru, ka katrs vainīgais noziedznieks saņems sodu atbilstoši nodarījumiem. Es arī ceru, ka neviens necietīs nevainīgs. Cilvēku ir viegli nolinčot pūlī, sevišķi, ja uz to profesinoāli iedvesmo. Grūti ir spriest profesionālu un taisnīgu tiesu. Man liekas, ka mums visiem ir priekšrocība neuzkraut sev tiesāšanas smago atbildību, bet atstāt to tiesnešiem. Lai viņi bezkaislīgi spriež, vadoties pēc faktiem un pierādījumiem, kuri mums, "sabiedriskajiem tiesātājiem" nav zināmi. Labākais ko varam darīt taisnības labā, ir netraucēt. Baznīca to nedara un to nevajadzētu darīt nevienam citam. Kad tiesa būs noslēgusies un pasludinājusi spriedumu, mēs zināsim patiesību. Tad lai pār vainīgajiem nāk likuma sods un sabiedrības nicinājums. Gan tad viņi paspēs izciest visu pēc pilna mēra. Bet pār nevainīgajiem lai… Jā, ko gan mēs pēc visa teiksim nevainīgajiem, ja tādi būs?