Jaunā koalīcija vienojas par valdības deklarāciju

Kas tad mums tā par jaunveidojamo valdību kad tik ātri var vienmēr vienoties.Vēl vakar nevarēja vienoties par struktūrfondiem,šodien jau var,tad nevar vienoties par valdības deklarācijas tekstu bet nepaiet pāris dienas kad šamējie jau vienojušies.Ātri gan var panākt šādas vienošanās,jo laikam jau 31 marts nav aiz kalniem, un iesildītās vietas pie siles ir tik mīļas kad zaudēt nu galīgi negribas.Nu to jau vēlāk varēs redzēt kā nu šamējie ir vienojušies kad dakšiņas un galda naži lidos par gaisu un dursies kādam sēžamvietā.

NETICU,jo BANKAS ir TUKŠAS !!!!

Kad visi parakstīs ,tad tik mēs redzēsim!

lūdzu, deklarācijas tekstu!

Bet dzīvot ir jāturpina un galu galā krīzes tirgus ekonomikā nav kas jauns un nebijis. Mūsdienas, kad brīvais tirgus kā tāds, pastāv atsevišķās ekonomiskās darbības segmenta jomās un pārējā tirgū dominē vai nu pašmāju vai arī starptautiskie monopoli. Šiem lielajiem uzņēmumiem ir iespējas vienoties par tirgus cenām ( lai gan tas ir aizliegts), ir iespējas minimizēt ražošanas un apgrozības izmaksas uz maksimālas ekonomijas rēķina, ir iespējas zaudējumus vienā darbības jomā kompensēt ar papildus finansēšanu no citām jomām, ir iespējas pārsviest papildus finansējumu no krīzes neskarta vai maz skarta pasaules reģiona uz citu, krīzes vairāk skarto. Apmēram tā tikko izrīkojās Zviedrijas bankas, solot savām meitas bankām Baltijā papildus finansējumu krīzes pārvarēšanai. Skaidrs, ka tas paver vēl nebijušas, milzīgas iespējas lielajām korporācijām konkurences cīņā gūt pārsvaru pār tām uzņēmējsabiedrībām, kurām šādu iespēju nav. Tas nozīmē tikai to, ka šādu krīžu rezultātā nostiprinās lielās (kaimiņzemju) korporācijas, bet zaudē mazie ( Latvijas) uzņēmēji, kuri ja vien nav kādos specifiskos apstākļos, tiek izspiestu no tirgus un bankrotē, kas visai atgādina elementāru koloniālu ekonomiku. Tātad ekonomiskās krīzes ir stimuls tālākai kapitāla koncentrācijai. Bet kapitāla koncentrācija neizbēgami ir saistīta ar ietekmes uz politisko varu palielināšanu. Un Latvijas politiskā vara sāk kalpot tikai lielo korporāciju interesēm. Šobrīd nav tik svarīgi iztirzāt kā tieši tas notiek. Katrā valstī šajā ziņā ir savas īpatnības, tomēr skaidrs ir viens: Tā politiskā vara, kura sāk kalpot šauru korporāciju interesēm neizbēgami rada tādas pretrunas sabiedrībā un ekonomiskajā sistēmā, kuras vairs nav pārvaramas ar tirgus ekonomikas pašregulējošām metodēm. Te vietā atcerēties ASV praksi, kad 20. gadsimta pēdējos 20 gados šajā valstī sabiedrības pastāvēšanas un konkurences nostiprināšanas interesēs tika sadalītas vairākas lielas korporācijas – monopoli. Tādejādi ASV politiskā vara stabilizēja valstī pastāvošo sociāli ekonomisko sistēmu un ļāva tai izvairīties no savas kollapses. Tas tikai nozīmē, ka valsts politiskās varas spēja pieņemt atbildīgus lēmumus ir izšķirošais spēks sabiedrībā, kurš spēj novērst daudz plašāka mēroga katastrofu. Un otrādi, valsts politiskās varas mazspēja ir vistaisnākais ceļš uz sabiedrības un valsts kollapsi. No teiktā izriet vēl kas: Apstākļos, kad brīvā konkurence pastāv atsevišķos un visai nelielos tirgus segmentos, valsts regulējošā loma pastāvošās ekonomiskās sistēmas stabilizācijā tikai pieaug. Globālā problēma ir tur, ka kapitālam pastāv tieksme maksimizēt peļņu jebkuriem iespējamiem līdzekļiem, Tas neizbēgami izsauc naudas, un līdz ar to arī politiskās varas, koncentrāciju šauras cilvēku grupas rokās, kā tas patlaban noticis Latvijā. Un jo augstāka šī koncentrācijas pakāpe, jo bīstamāka situācija. Pirmā Latvijas šodienas nepieciešamība: būtiska valsts politiskās varas nesēja nostiprināšana vertikāli un horizontāli visā sabiedrībā un padziļināta demokratizācija, kas nav iedomājama bez personiskās atbildības. Tas savukārt nozīmē valsts regulējošas lomas pieaugumu dažādos tirgus segmentos. Sevišķi svarīgi tas tieši krīžu periodos, kad pārdomāti un ātri lēmumi ir būtiski nepieciešami lai pārvarētu krīzi. Kas tad valsts varai būtu jādara krīzes pārvarēšanas nolūkos Latvijā? Jāpalielina investīciju apjomi un savas eksporta iespējas. Skaidrs, ka bez nodokļu sistēmas kardinālas maiņas turpmākā krīzes pārvarēšana diez vai būs iespējama. Nesen privāti satikās Vācijas, Polijas un Latvijas finanšu ministri. Vācietis : Mums te valstī vidējā alga ap 800 eiro, nodokļi ap 400 eiro. Es pat īsti nezinu, kā tie cilvēki izdzīvo... Polis : Mums tā vidējā alga ap 600 eiro, nodokļi ap 500 eiro. Vispār jau smagi... Latvietis : Mums viss OK. Alga vidēji ap 800 iero, nodokļi ap 1200. Un kad uzzināsim, kur tie to starpību ņem, arī to ar nodokli apliksim. Anekdote, protams, bet ļoti skaidri parāda domāšanas virzienu situācijas glābšanai valstī krīzes apstākļos. Tomēr tik pat skaidrs, ka tikai vienas nodokļu sistēmas optimizācija var izrādīties nepietiekams pasākums. Nepieciešams veikt virkni pasākumu uzņēmējdarbības attīstības stimulēšanai. Latvija nav viena pati ar savu noslēgto iekšējo tirgu. Esam neliela valsts ar atvērtu ekonomiku. Esam daļa no pasaules un Eiropas ekonomikas. Šādai valstij eksporta stimulēšana krīzes apstākļos var izrādīties smags solis, jo konkurence un krīze ārējos tirgos būtiski ierobežo eksporta iespējas. Tādēļ par prioritāru jāizvirza vietējās ražošanas attīstība tajās sfērās, kur tā var aizvietot uzņēmējsabiedrībās radušos peļņu novirzīt to attīstībai, vienlaikus nosakot striktus ierobežojumus importu, it sevišķi, ja gala produkta izgatavošanā izmanto vietējās izejvielas. Kā piemērs - sērkociņu vai cukura ražošanu, apavu ražošanu utt. Pie kam uzņēmējdarbības formas var būt visdažādākās: sākot ar privāto un beidzot ar valsts uzņēmējsabiedrībām. Mēraukla viena : ko labāk dara valsts, tad lai ar to nodarbojās valsts, ko privātās struktūras, tad tās lai strādā. Valsts uzdevums ir stimulēt darba vietu veidošanu. Tātad nākamais solis būtu jāmin uzņēmējsabiedrību kreditēšana bez komercbanku starpniecības par zemām, fiksētām procentu likmēm. Tas ļautu to izlietošanai personīgajam patēriņam. Kā kredītresursi pirmām kārtām jāizmanto iekšējie avoti, tikai ārkārtas gadījumā meklējot ārējos avotus. Un atcerēties senos valdības solījumus par refinansēšanas nodokļu atlaidēm. Ārējie finanšu avoti ir grūti prognozējami, pakļauti krīzēm un tāpēc ar augstāku riska pakāpi un dārgāki. Finanšu instrumenti te var tikt izmantoti visdažādākie. Dažādu spekulatīvo darījumu apkarošana ar visu likuma bardzību, vienlaikus diferencējot uz šo sfēru attiecīgo nodokļu politiku, tajā skaitā aizliedzot peļņas eksportu, bet stimulējot tās ieguldīšanu Latvijas tautsaimniecībā. Kriminālatbildības noteikšana par firmu speciālu novešanu līdz bankrotam, aizliedzot šādām personām turpmāk veidot savas uzņēmējsabiedrības vai strādāt tur vadošos amatos. Lietderīgi būtu noteikt fiksētu peļņas normu, it sevišķi patēriņa precēm, tā ierobežojot cenu nepamatotu paaugstināšanu un inflāciju. Par nodokļiem luksus precēm arī sen un daudz runāts... Kā nākamais svarīgākais solis jāmin valsts intervences būtiska palielināšana praktiski visos tirgos, tā ierobežojot cenu nepamatotu pieaugumu. Uzņēmēju konkurences spēju vispārēja nostiprināšana, tajā skaitā sevišķi tajās uzņēmējsabiedrībās, kurās pastāv sociālais dialogs un darbinieki aktīvi līdzdarbojās peļņas radīšanā un sadalē. Godīgas konkurences ieviešana, ierobežojot vai izskaužot dažādas negodīgas konkurences formas, tajā skaitā nodokļu nemaksāšanu ( kura šobrīd, „aiz augstākiem apsvērumiem”, no valsts puses tiek atļauta), nomainot nepotismu un protekcionismu pret nozaru atbalstu. Valsts atbalsts jaunu tehnoloģiju un unikālu izstrāžu ieviešanā uzņēmējsabiedrībās, gan subsidējot licenču iepirkšanu, gan veicinot jaunu izstrāžu radīšanu. Tas atdzīvinās zinātni, ilgtermiņā arī izglītību, veicinās eksportu. Un ne pēdējā kārtā: pasākumu pakete atbalsta sniegšanai tiem cilvēkiem, kuri uzsākt uzņēmējdarbību. Tas savukārt atslogos sociālo budžetu, nostiprinās uzņēmējdarbību, mazinās bezdarbu atbrīvojot sociālā budžeta noslogotību un sociālo spriedzi. Šodien no valsts vadītāju retorikas ir izkritis vērā ņemams apstāklis, ka valsts ir „aizņēmusies” no sociālā budžeta miljardu, bezjēdzīgi to notērējot augstāko ierēdņu lielajām algām. Varbūt laiks šos lielos ierēdņus nosēdināt uz valstī vidējo algu..? Jo visi augstāk minētie pasākumi var tikt realizēti tikai tad, ja ir sabiedrības uzticība un ir darboties spējīgs, kompetents un nekorumpēts valsts politiskās varas nesējs, kas tieši Latvijā patlaban ir pati galvenā problēma. Kārtējā anekdote : satiekas mežā lācis, vilks un lūsis. Un apspriež jautājumu par zaķu populācijas atjaunošanu mežā... ... ekspremjeru tikšanās diskusijā „Ko darīt Latvijā .. ?” Tie, kuri noveda Latviju pie tās vietas, kur esam, stāstīs, kā izvest. Laba doma. Taču noklausoties viņus ir skaidrs, ka katrs no viņiem visu ir darījis pareizi, sīkas kļūdas jau neskaitās. Galvenais tagad konsensus starp politiskiem spēkiem, jāmeklē kopīgs mērķis. Galvenā vaina ir ārpus Latvijas – ASV vainīga, ka nespēja ieviest kārtību savā mājā. Vai tas būtu jāsaprot, ka tieši šāds rezultāts arī tika plānots (vienīgā eksportprece - meitenes un lēts melnstrādnieks.)? Un vienīgi pasaulē notiekošā krīze Latvijā šo rezultātu agrāk par plānoto atklāja... Vienīgi G.Krasts saskatīja galveno vainu Latvijas politikā. Bet arī tik pēdējo 3-4 gadu laikā. Vai pirms tam bija cita politika? Vai šāda TV diskusija stiprina sabiedrības uzticēšanos valsts politiskās varas nesējiem? Vai tomēr lietderīgāka nebūtu „0”deklarācijas ieviešana, reāla kriminālatbildība G-24 un ES struktūrfondu izsaimniekotājiem un megaprojektu bīdītājiem (jo tieši tas nodrošināja valsts un pašvaldību atrašanos liekās kredītsaistībās) ? Ko darīt ar idiotisku praksi, kura noēd uzņēmēju laiku, naudu un spēkus, kad VIDā ir jāiesniedz no tā paša VIDa (citas nodaļas) saņemtas izziņas? Kā paliek ar visā pasaulē (izņemot Latviju..?) normālo praksi ar difirencēto jeb progresīvo ienākumu nodokli? Ja pašnodarbinātās personas Latvijā maksā 15% ienākumu nodokli, kas ievērojami samazināja nodokļa administrēšanu un izskauž nodokļu nemaksāšanu, vai tas nebūtu jāpiemēro arī uz citiem ienākumu nodokļu maksātājiem? Sabiedrības uzticības vairošana un bezatbildīga valsts vadītāju tērgāšana... Sen iet runa par pārvaldes aparāta krietnas samazināšanas nepieciešamību. Kā piemērs – Aizsardzības un Ārlietu ministrijas. Visa valsts drošības koncepsija balstās uz attiecībām ar ES un ASV. Paši politiķi apzinās, ka Aizsardzības ministrijas darbs balstās uz attiecību veidošanu ar NATO un žargonā aizsardzības ministru sauc par mazo ārlietu ministru. Tātad apzinās funkciju dublēšanu. Vai nav laiks šīs funkcijas pakļaut vienam ministram? Var izbrīvēties vismaz trešdaļa visu līmeņu ierēdņu... Ir jau atskaņoti arī citi piedāvājumi. Taču nē. Visi paliek savās vietās, ziedojot premjeru, kurš atļāvās ierunāties par reālu ministriju skaita samazināšanu. Bet pat šinī ekspremjeru diskusijā gāja runa par šādu nepieciešamību. Skarbi pasakot, ka 80% ierēdņu var droši laist mājās bez zaudējuma valsts pārvaldei. Un tieši šiem ierēdņiem, viņu uzturēšanai no sociālā budžeta ir paņemts miljards, no SVF aizņemamies vēl dažus... Jā , kopnacionāls mērķis valsti un tautai ir vajadzīgs. Bet iespējams tas ir tikai ja tauta tic tiem, kuri vada valsti. Ja galvenā valsts eksportprece nav tās pilsoņi... Izmantojot to, ka Latvijas Saeimā tradicionāli vismaz trešdaļa ir ar medicīnisko izglītību, kā arī to, ka Valsts prezidents un Saeimas priekšsēdētājs ir ar šādu izglītību - trešā anekdote: Iepazīstinot ar juridisko fakultāti skolu abiturientus LU atklāto durvju dienā viens no profesoriem izjusti paziņo : „ ... un ziniet arī to, ka juridiskā fakultāte ik gadu glābj daudzu jo daudzu cilvēku dzīvības.” Viens no abiturientiem neiztur un vaicā : „Kādā veidā?” Uz ko profesors atbild : „Bet jaunais cilvēk, iedomājieties kas notiktu, ja visi šitie nonāktu medicīnas institūtā?” Vai valstij ir vieglāk no tā , ka tagad to vada ārsti?