Tiesībsarga izveide kā korupcijas apkarošanas būtisks nosacījums ir viena no JL prioritātēm. Tiesībsarga likums akcentē arī personu, t.sk. bērnu, tiesību aizsardzību, veicina vienlīdzīgu attieksmes principu nodrošināšanu un jebkāda veida diskriminācijas novēršanu, seko labas pārvaldības principa ievērošanai, atklājot un veicinot izvairīšanos no nepilnībām tiesību aktos, kā arī veicina sabiedrības informētību un izpratni par cilvēktiesībām un tiesībsarga darbību.
«Tiesībsargs kā neatkarīga, ar izpildvaru un tiesu varu nesaistīta institūcija, kas darbojas kā starpnieks starp iedzīvotājiem un valsts un pašvaldību institūcijām, būs ne vien taisnības panākšanas ceļš ikvienam Latvijas iedzīvotājam, bet arī ievērojami atslogos tiesu sistēmu,» uzsver Ainars Latkovskis (JL), Valsts prezidentes un tā laika Ministru prezidenta Einara Repšes (JL) izveidotās darba grupas par ombuda institūcijas izveidi līdzpriekšsēdētājs. Tāpat valstij vairs nebūtu jāšķiras no milzīgām naudas summām, lai Eiropas Cilvēktiesību tiesā maksātu par kļūdainiem ierēdņu lēmumiem, atgādina Latkovskis.
Lai spētu efektīvi darboties, organizācijai ir trīs ļoti būtiski priekšnosacījumi — pietiekami plašas pilnvaras, neatkarība un pietiekams finansējums. Diemžēl jau kopš brīža, kad Valsts prezidente iniciēja tiesībsarga ieviešanas ideju, tā attīstība tika pastāvīgi bremzēta, gan Finanšu ministrijai nesniedzot informāciju par nepieciešamo finansējumu, gan aizbildinoties, ka tiesībsarga pastāvēšanai nepieciešamo summu nav iespējams segt no valsts budžeta.
«Šādas atrunas jau sen ieguvušas «negribēšanas» pieskaņu. Tas skaidri parāda — viens no ilgajiem ombuda ērkšķainā ceļa iemesliem ir bailes zaudēt ierēdņa lomu ienesīgajā valsts un pašvaldību labumu pārdales procesā,» uzskata Ingrīda Circene (JL), bijusī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja, kuras komisija ilgstoši strādāja pie tiesībsarga likumprojekta pilnveidošanas.