Jāveicina Afganistānas atjaunošana

Tādēļ Aizsardzības ministrija, kas ir ieinteresēta situācijas stabilizācijā Afganistānā un militārās operācijas pēc iespējas drīzākā pabeigšanā, var vienīgi apsveikt intereses pieaugumu un vēlmi veicināt Afganistānas atjaunošanu. Tas, ka mūsdienās konfliktu skartās zonas nav iespējams stabilizēt bez nopietna ieguldījuma attīstības projektos un vietējo varas institūciju administratīvo spēju veidošanā, nav nekas jauns. Pēc ilgākām diskusijām jau NATO Rīgas sammita laikā 2006.gadā tika apstiprināta tā sauktā Visaptverošā pieeja (Comprehensive approach), kas paredz, ka konfliktu zonās militāros līdzekļus nepieciešams izmantot roku rokā ar civiliem projektiem, kā arī pievērst pastiprinātu uzmanību koordinācijas un saskaņotas rīcības nodrošināšanai starp daudzajām Afganistānā pārstāvētajām starptautiskajām un nevalstiskajām organizācijām. Nav noslēpums, ka bieži vien šo organizāciju starpā ne tikai nenotiek informācijas apmaiņa, bet vērojama pat konkurence, kuras rezultātā nesaskaņotās rīcības dēļ vietējo iedzīvotāju acīs tiek grauts priekšstats par starptautiskās sabiedrības mērķiem Afganistānā. Kā spilgtāko piemēru var minēt skolu celtniecību. Tās Afganistānā pagājušajā gadā vien uzceltas gandrīz tūkstotis. Tajā pašā laikā, ja šī celtniecība nav saskaņota ar Afganistānas valdības plāniem un pieejamo finansējumu, izrādās, ka jaunajās skolas telpās nav skolotāju un mācību līdzekļu. Vēl trakāk, ja šī palīdzība tiek sniegta, neievērojot vai klaji pārkāpjot vietējās tradīcijas un paražas, kas parasti noved pie pilnīgi pretēja efekta — atbalsta pieauguma talibiem. Tādēļ ir ļoti būtiski, lai starptautiskā sabiedrība apzinātos, ka visi tās pārstāvji Afganistānā lielā mērā tiek uztverti kā viens veselums, lai arī to pārstāv ļoti dažādas organizācijas. Taču pilnīgi maldīgs ir uzskats, ka, aizvietojot militāro klātbūtni Afganistānā ar lielāku ieguldījumu civilajos attīstības projektos, izdosies panākt būtisku uzlabojumu situācijas stabilizēšanā, un tas neliecina par šajā valstī notiekošo procesu izpratni. Ilgtermiņa situācijas stabilizācijai Afganistānā ir būtiski izveidot rīcībspējīgu valdību, kas spēj īstenot savas funkcijas visā valsts teritorijā. Ja atceramies, ANO un neskaitāmas nevalstiskās organizācijas īstenoja humānā un attīstības atbalsta projektus pēc PSRS karaspēka izvešanas 1989.gadā, taču tas neglāba Afganistānu no pilsoņu kara un vēlāku talibu režīma nākšanas pie varas. Vēl viens ļoti spilgts piemērs ir Āfrikas kontinents, kur rietumvalstis jau vairākas dekādes ir ieguldījušas miljardiem latu attīstības projektos, taču nopietni rezultāti kontinenta attīstībā pagaidām vēl nav sasniegti. Tieši tādēļ NATO vadīto starptautisko spēku galvenais uzdevums ir sniegt atbalstu Afganistānas valdības darbībai, nodrošinot stabilitāti un drošību. Bez vietējās varas klātbūtnes un drošības nav iespējams īstenot ilgtermiņa attīstības projektus un panākt, lai Afganistānas valdība būtu spējīga veikt savas funkcijas visā teritorijā un lai tai būtu darboties spējīga armija un policija, kā arī tiesu sistēma. Pretējā gadījumā varas maiņa daudzos ciemos notiek līdz ar ISAF spēku atgriešanos bāzē, jo nav vietējo varas struktūru, kas spēj paturēt un nodrošināt kontroli. Tieši tādēļ Afganistānas Nacionālās armijas apmācība ir kļuvusi par NATO prioritāti, un jau šā gada beigās arī Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienība dosies uz Afganistānu veikt šādu apmācību. Savukārt ASV arvien vairāk pievēršas Afganistānas Nacionālās policijas apmācībai un komplektēšanai, kas līdz šim bija atstāta zināmā pabērna lomā. Arī Eiropas Savienība pagājušā gada vidū ir sākusi Afganistānas policijas apmācības misiju. Ja kāds ir nopietnāk sekojis pēdējā laika notikumiem Afganistānā, būs ievērojis tendenci, ka talibu kaujinieki un Al-Qaeda pirmām kārtām vēršas nevis tik daudz pret ISAF spēkiem, bet gan pret Afganistānas valdības pārstāvjiem. Tā, paziņojot par pavasara ofensīvas sākumu, talibi aicināja arī visus Afganistānas valdības ierēdņus pamest savas darbavietas, bet uzbrukumi prezidenta Karzaja norīkotajiem gubernatoriem provincēs ir kļuvuši par regulāru parādību. Tāpat kā piemēru var minēt to, ka talibu kaujinieki jau šajā gadā ir izpostījuši trīs jaunuzceltas skolas vietās, kur nav bijusi adekvāta Afganistānas drošības spēku klātbūtne. Minētie fakti skaidri norāda, ka talibu galvenais ienaidnieks ir Afganistānas valdība, nevis tik daudz ISAF spēki, jo, protams, šai ziņā darbojas savienoto trauku princips — jo stiprāka būs valdība, jo lielāks iedzīvotāju atbalsts tai būs, jo mazākas iesējas talibiem un Al Qaeda. Tādēļ, ja starptautiskie miera spēki kādreiz ir ieinteresēti atstāt Afganistānu, vienīgā izeja ir īstenot mērķtiecīgu politiku, kas stiprinātu Afganistānas valdības spējas un tās iesaisti valsts atjaunošanā. Ievērojot iepriekšminētos apsvērumus, Aizsardzības ministrija jau pagājušajā gadā izstrādāja un Ministru kabinets apstiprināja "Pamatnostādnes visaptverošai Latvijas iesaistei Afganistānas atjaunošanā 2007.—2013.gadam". Šis dokuments paredz, ka Latvija bez militārā komponenta īsteno arī civilās sadarbības projektus Afganistānā. Tā jau pagājušogad Latvijas karavīriem Maimanā pievienojās divi Valsts policijas pārstāvji un Ārlietu ministrijas politiskais un attīstība politikas padomnieks, bet Kabulā Eiropas Savienības policijas misijā dien vēl viens Valsts policijas pārstāvis. Ar vēl lielāku gandarījumu var atzīmēt, ka pagājušajā gadā sākts un tuvākajā laikā tiks pabeigts pirmais Latvijas civilās palīdzības projekts Farjabas provincē, Afganistānā. Tā ietvaros paredzēts izveidot avota ūdens uzkrāšanas un ūdensapgādes tīklu trīs ciemu iedzīvotāju vajadzību nodrošināšanai Farjabas provinces Almaras apgabalā. Projekta izmaksas ir 50,774 tūkstoši ASV dolāru, ieskaitot vietējo iedzīvotāju līdzdalību projekta īstenošanā. Rezultātā tiks nodrošināta vieglāka piekļuve ūdens resursiem aptuveni 5000 Almaras apgabala iedzīvotāju (aptuveni 804 mājsaimniecībām). Raugoties no Aizsardzības ministrijas viedokļa, šādu projektu īstenošana tieši Latvijas kontingenta atrašanās rajonā netiešā veidā ietekmē karavīru drošību, jo tie ne tikai veicina attiecīgās provinces attīstību, bet arī pozitīvi noskaņo vietējos iedzīvotājus, kas būtiski samazina drošības riskus karavīriem. Ņemot vērā šādus pašus apsvērumus, Aizsardzības ministrija vienmēr ir atbalstījusi attīstības sadarbības politikas budžeta palielināšanu, jo tai ir būtiski, lai Afganistānas stabilizācija un atjaunošana nekļūtu tikai par neizpildāmu militāru uzdevumu, bet gan tiktu īstenota kā kopīga Latvijas rīcībā esošo civilo un militāro līdzekļu politika, kas novestu pie rīcībspējīgas Afganistānas valdības un ISAF spēku izvešanas. Taču šai kontekstā ir kļūdaini mēģinājumi konfrontēt aizsardzības un attīstības sadarbības politikas budžetus, kas noteikti nenovedīs pie cerētā mērķa, jo, kā jau tika minēts iepriekš, rezultāts ir panākams, ja abi šie komponenti ir spēcīgi, nevis konkurē savā starpā. Pašlaik Latvija dalībai visās starptautiskajās militārajās operācijās tērē mazāk nekā 10% no NBS budžeta, tādēļ šādi mēģinājumi pirmām kārtām atstās negatīvu iespaidu uz valsts aizsardzības spēju attīstību, nevis pozitīvi iespaidos Afganistānas attīstību. Nobeigumā varu vienīgi apsveikt Eiropas kustības Latvijā izrādīto interesi un iniciatīvu par aktīvāku iesaisti Afganistānā, īstenojot civilos projektus attīstības sadarbības politikas ietvaros, kas veicinātu mūsu kopējā mērķa sasniegšanu — situācijas stabilizāciju Afganistānā. Projekti Afganistānā, kur dzīves līmenis un nabadzība nav samērojama nedz ar situāciju Gruzijā, nedz pat Moldovā, noteikti daudz precīzāk atbilstu arī primārajam attīstības sadarbības politikas mērķim — cīņai pret nabadzību. Tādēļ atliek vienīgi cerēt, ka šī iniciatīva vainagosies ar konkrētu projektu izstrādi un īstenošanu.