Jelgavas domes patvaļa sabiedrības interešu aizsegā

Runa ir par Jelgavas domes finanšu komitejā pagājušonedēļ atbalstīto lēmumprojektu, ar kuru Jelgavas pašvaldības aģentūrai "Zemgales Info" plānots atļaut pieņemt un publicēt pašvaldības izdevumā "Jelgavas Vēstnesis" privātpersonu un uzņēmēju maksas sludinājumus un reklāmas. Vietējā vara rēķinās ar visai ievērojamu summu – pašvaldības oficiozā, kas uz krāsaina krītpapīra 28 000 eksemplāros iznāk reizi nedēļā un tiek bez maksas iemests katrā pastkastītē, ik numuru reklāmām būšot atvēlēta nepilna lappuse, kas gadā ļaušot nopelnīt 20 – 30 tūkstošus latu. Reklāmas, reklāmraksti un baneri plānoti arī tāda paša nosaukuma portālā. Šādā veidā pašvaldība grasās pārkāpt vismaz trīs likumus. Pirmkārt, "Pašvaldību likumu", kurā ir skaidri noteiktas to funkcijas, pienākumi un tiesības. Nekas no tā neļauj vietējai varai nodarboties ar reklāmas biznesu. Otrkārt, "Valsts pārvaldes iekārtas likumu", kura 88.pantā  uzskaitīti pieci izņēmuma gadījumi, kādos publiska persona drīkst veikt komercdarbību. Reklāmas pakalpojumi nav pieskaitāmi nevienam no tiem. Visbeidzot – "Publisko aģentūru likumu", kas pašvaldību aģentūrām ļauj iedzīvotājiem sniegt tikai publiskos, no pašvaldību funkcijām izrietošos pakalpojumus.**Lēmums, kas reiz jau tika atcelts**Jelgavas pašvaldības juristi nav neprašas, kas nezinātu likumus. Gluži pretēji – panti, kas skaidri aizliedz reklāmu un sludinājumu publicēšanu, domei un A.Rāviņam tika atgādināti jau 2008.gada pavasarī. Pēc vietējās preses lūguma toreizējais reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns (Tautas partija) vēstulē A.Rāviņam skaidri norādīja – jūsu iesāktā prakse publicēt reklāmas ir nelikumīga un nekavējoties atceļama. To pašu atzina Valsts kontrole un Tieslietu ministrija. Lai arī negribīgi, pašvaldība tomēr piekāpās un reklāmbiznesu savā izdevumā pārtrauca. Kas šo divarpus gadu laikā ir mainījies? Pēdējās nedēļas aizvadošā Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM) "Zemgales Ziņām" uzsver, ka pilnīgi nekas un reklāmu publicēšana aizvien būtu nelikumīga. Savukārt Jelgavas Dome uz jautājumu, kāpēc tiek ignorēts RAPLM aizliegums, aizbildinās, ka E.Zalāna rakstītais bijusi tikai vēstule, bet ne rīkojums, kāds saskaņā ar likumu ir nepieciešams, lai atceltu kādas pašvaldības lēmumu.Savukārt runājot par būtību, dome apelē pie tāda jēdziena kā "sabiedrības intereses". "Ņemot vērā ekonomisko situāciju, kad iedzīvotāju pirktspēja krītas un laikrakstu abonentu skaits samazinās, uzskatām, ka sludinājumu un paziņojumu publicēšana pašvaldības izdotajā bezmaksas laikrakstā ir pilsētas iedzīvotāju interesēs," savu ideju pamato dome.Ir skaidrs, ka aiz matiem pievilktais, neloģiskais arguments par sabiedrības interesēm bez maksas lasīt reklāmas tekstus nav patiesais iemesls, kāpēc dome pašlaik šādu soli spērusi. Tāds nav pat vēlēšanās papildināt pašvaldības aģentūras budžetu ar minētajiem 20 – 30 tūkstošiem latu gadā. Ar reklāmas biznesa paņemšanu savās rokās pašvaldība grib vājināt un ar laiku iznīcināt sev traucējošo vietējo presi. Ir pilnīgi skaidrs, ka "Zemgales Ziņu" (AS "Diena" izdots laikraksts; iznāk trīs reizes nedēļā 5200 eksemplāru tirāžā; saturiski nosedz kādreizējā Jelgavas rajona teritoriju) piedāvājums reklāmdevējiem nekādi nespēs konkurēt ar domes noteiktām cenām tās krāsainajā nedēļrakstā, kura tirāža ir 28 000 un kuru bez maksas saņem visi jelgavnieki.**Vietējais laikraksts – neērts kritiķis**A.Rāviņam ir pamats gribēt izrēķināties, jo "Zemgales Ziņas" pēdējos gados ir bijušas stipri kritiskas pret domes vadības darba stilu, pašvaldības budžeta tēriņiem un citiem apšaubāmiem lēmumiem. Tikai daži piemēri. Pēc "Zemgales Ziņu" lūguma Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs sāka pārbaudi par kādreizējā Jelgavas kinoteātra – iekārojamas ēkas pilsētas centrā – apšaubāmo privatizāciju. Izmeklēšana šajā lietā turpinās, taču KNAB sniegtā informācija liecina, ka dome apzināti samazināja cenu un pašvaldības budžetam radīja ap 60 tūkstošu latu zaudējumus. Pērn pēc "Zemgales Ziņu" publikācijām Jelgavas domei nācās apturēt jau tikpat kā apstiprinātu lēmumu par nelikumīgu, 39 tūkstošu latu lielu, nodokļu atlaidi citam domei draudzīgam uzņēmumam. "Zemgales Ziņas" stāstījušas lasītājiem par vairākiem vērienīgiem konkursiem, kuru nolikumus Jelgavas dome rakstījusi vienam, jau zināmam, uzvarētājam. Laikraksts kritiski rakstījis, kad cits pēc cita augstos pašvaldības amatos nokļuva varai pietuvināti cilvēki bez attiecīgas pieredzes, bet citi bez pienācīga iemesla un pamatojuma tika atlaisti. "Zemgales Ziņas" ir apšaubījušas nesamērīgi lielus pašvaldības tēriņus, piemēram, to, kāpēc A.Rāviņam nepieciešams dienesta auto, kas patērē 17 litrus degvielas uz 100 kilometriem un kāpēc no nodokļu maksātāju naudas tā bākā tika "lieti" vairāk nekā 430 lati mēnesī. Galu galā – kāpēc pašvaldības nedēļrakstam "Jelgavas Vēstnesis" tiek tērēta ar citu pašvaldību šāda rakstura izdevumiem nesamērojami liela summa  – 225 tūkstoši latu gadā (pērn bija plānoti pat vairāk nekā 300 tūkstoši). Kāpēc tās izdošanai tiek uzturēta vesela redakcija, kāpēc par sabiedrības informēšanu tiek uzskatīta arī televīzijas programmas pirkšana un drukāšana divās lappusēs. "Zemgales Ziņas" arī rakstījušas, kā šis izdevums pirms pašvaldības vēlēšanām tika neslēpti izmantots vēlamo politiķu un partiju reklamēšanai.Domāju, šis uzskaitījums, kuru varētu turpināt vēl un vēl, dod skaidru atbildi, kāpēc A.Rāviņš vēlas, lai tās izdotais "Jelgavas Vēstnesis" būtu vienīgais informācijas avots jelgavniekiem par viņu pilsētu.**Glaudi pa spalvai vai iegūsti konkurentu**Taču problēma ir daudz plašāka nekā vienas pašvaldības izrēķināšanās ar oponējošu laikrakstu. Ir vērts mazliet plašāk atgādināt apstākļus, kādos "Jelgavas Vēstnesis" un citi tamlīdzīgie pašvaldību izdevumi radušies un auguši.Jau minētais "Pašvaldību likums" uzliek par pienākumu vietējām varām publicēt savus saistošos noteikumus "vietējā laikrakstā vai bezmaksas izdevumā" (45.pants). Pirmais ceļš nozīmē, ka pašvaldība vietējā avīzē pērk reklāmas laukumu vai pat speciālas lappuses, kurā publicē ne vien saistošos noteikumus, bet arī ar pašvaldību saskaņotus rakstus par tās jaunumiem un nākotnes plāniem, intervijas un citus materiālus, kuru galvenais mērķis ir slavināt pašvaldību iedzīvotāju acīs. Šajā gadījumā netiek tērēti līdzekļi sava izdevuma izdošanai, taču nosacītā budžeta naudas ietaupīšana nes līdzi, iespējams, daudz lielāku bīstamību. Lai pašvaldība no vietējā laikraksta turpinātu pirkt reklāmas laukumu, tā žurnālisti nedrīkst vietējo varu sadusmot. Tas nozīmē, ka jāpiever acis uz dažādām nebūšanām un jāatsakās no nepatīkamu jautājumu uzdošanas domes amatpersonām – pretējā gadījumā dome sadarbību vienkārši pārtrauks. Vairākos vietējos laikrakstos šī sadzīvošana ir realitāte. Tā automātiski izslēdz preses kā sargsuņa funkciju, turklāt ir vietas, kur avīžu vēlme dzīvot ērti ir aizgājusi vēl tālāk – pašvaldības apmaksāto ielikumu saturu gatavo pašas redakcijas žurnālisti. Savukārt citur, piemēram, Jelgavā, kur žurnālistiem ar lojalitāti varai nevedās, pašvaldības nolēma izdot savas "avīzes", tādējādi arī finansiāli sodot nepaklausīgo vietējo laikrakstu. Sajūtot informācijas varu, šīs pašvaldības savus izdevumus audzē arvien lielākus un dārgākus, stipri pārsniedzot likumā prasīto sabiedrības informēšanas minimumu un faktiski iejūtoties medija lomā. Savukārt iedzīvotājiem tādējādi tiek apzināti izkropļots priekšstats par žurnālistiku, medijiem un neatkarīgu viedokli. **Izdevējiem jāprasa izmaiņas likumā**Ja Jelgavas domes patvaļa netiks apturēta, domāju, tai ātri vien sekos citu pašvaldību līdzīgi lēmumi un par kaut cik neatkarīgu presi reģionos drīz nāksies aizmirst. Izdevējiem un žurnālistiem ir pēdējais laiks cīnīties, lai daudz stingrāk tiktu noteikti pašlaik likumā visai neskaidri iezīmētie rāmji pašvaldību izdevējdarbībai un galvenais – lai tie tiktu ievēroti. Ja ne citādi, tad likumā nosakot, cik procentus no sava budžeta sabiedrības informēšanai drīkst atvēlēt. Lai nav tā, ka, aizbildinoties ar vienu likuma pantu, pašvaldības pārkāpj citu, kas nosaka – domes darbībai un lēmumiem jābūt maksimāli lietderīgiem.