Jundzis: proporcionālā vēlēšanu sistēma nevienam nevar dot vairākumu parlamentā

Pilnīgi noteikti nevajag nekādu mažoritāro sistēmu Latvijā, pašreizējos apstākļos tā būtu politiskā pašnāvība. Kāds ir padomājis par to, kas notiks, ja apvienosies visas krieviski runājošās partijas un pēc vēlēšanām latvieši, lielākā iedzīvotāju daļa, nebūs pārstāvēti parlamentā? Pa tiem 4 saeimas gadiem mēs būsim "labrātīgi" iestājušies Krievijas sastāvā.

Tālavs Jundzis: 4. maijs bija ļoti izšķirošs datums. – Jā, 138 deputāti nobalsoja ''par''. Par to reti runā, bet cik viņu skaitā bija kompartijas biedru? Tas ir ārkārtīgi būtiski, ka viņi toreiz nebaidījās. Kompartijā bija liela šķelšanās, un, ja jaunā paaudze nebūtu atbalstījusi... Jundzis – Pats tolaik biju komunistiskās partijas biedrs, bet rīkojos ar lielu pārliecību. Lielākajai daļai latviešu komunistu, to varu teikt arī par sevi, komunista biedra karti vajadzēja tikai karjerai. Man kā juristam nemaz nebūtu iespējams strādāt, ja nebūtu biedra kartes. Tēvs mājās runāja, ka šitā valsts (PSRS) ilgi nepastāvēs, bet es tam neticēju. Man otrā ceļa apziņa radās tikai pirms 1988. gada Rakstnieku savienības plēnuma. – Reiz izteicāties, ka arhīvos ir ļoti maz materiālu par atmodas laiku. Vēl jau pietiek dzīvo liecinieku, kuri savas liecības nav snieguši. Jundzis – Pēc 100 gadiem būs salīdzinoši maza (???) interese par to, kas notiek šobrīd, bet par tiem laikiem, kad politiskā un ekonomiskā sistēma tika apgriezta kājām gaisā, gan. Tāpēc es īpaši uzsveru 1988. – 1991. gada notikumu lomu. Esmu pietiekami strādājis arhīvos, lai varētu sacīt, ka situācija ar tā laika dokumentiem ir šokējoša. Arhīvos ir tikai kopiju kopijas. Šie dokumenti parāda vien pāris % no ainas, kas bija. Salīdzinoši labāk arhivēta LTF, jo kaut kas ir LTF muzejā, bet arī nepilnīgi. Par Pilsoņu kustību arhīvos nav nekā. To vēl var saprast, jo Pilsoņu kongress līdz šai dienai NEUZTICAS ne pašreizējai varai, ne muzejiem un arhīviem. Arī Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) dokumentu trūkst. Par Vides aizsardzības klubu (VAK) būtu interesanti, bet arī tur NAV materiāla. Tā ka vēsture par viņiem daudz neuzzinās. Tikai pateicoties grāmatai ''4. maijs'', izdevās savākt daudzos Neatkarības atjaunošanas deklarācijas variantus. Daļa cilvēku, kuru rakstāmgaldos šie dokumenti glabājās, jau ir taisaulē. Ja nebūtu grāmatas, tos nekad nevarētu savākt un materiāli ietu zudumā. Arī ar Atmodas laika trimdas arhīviem ir grūti. Īpašniekiem aizejot, radinieki izdzēš materiālus no datoriem, izmet protokolus. Būtu jādara viss, lai savāktu to laiku dokumentus. Zinu, ka cilvēkiem galdi ar tiem vēl ir pilni. Domāju, ka vairākums būtu gatavi dot arhīviem. Tas būtu ļoti svarīgi. Tas būtu kolosāli, ja izdotos vēl iemūžināt tā laika liecinieku intervijas. Tas man visu laika ir prātā. Bet tā ir atkal naudas lieta, jo bez finansējuma nevar. – Sakiet, kā tad tā, ka, veidojot Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 20. gadadienas svētku organizēšanas goda komiteju, tur nepieaicināja bijušo ''Atmodas'' redaktori Elitu Veidemani? Neskatoties uz visām šābrīža peripetijām, ''Atmoda'' tolaik bija populārākais izdevums. Un tas bija liels darbs. Jundzis – Nezinu, kā veidoja komiteju, bet varu pateikt, ka man, tagad gatavojot konferenci 3.maijā, tomēr jāraugās, lai uzaicinātais cilvēks būtu ...VALDĀMS. Tā kā tur principi var būt visādi. Man tiešām sāp sirds, ka daudzi cilvēki, kas bija gatavi dzīvību atdot, NETIEK uzaicināti – barikāžu dalībnieki un LTF vīri. Ne jau Veidemane vienīgā NETIEK aicināta!

Pašam Jundzim Jaunpiebalgā ir īsta pils,ne māja... Pie mums tagad valda genocīds...Arī man tagad 4.maijs ir tukša vieta...

Skumjš stāsta par Latvijas neatkarību!, 16.04.2010 / 05:14 4.maijā par Latvijas Neatkarības deklarāciju nobalsoja 138 LTF (tautas vēlēti!) AP deputāti, no kuriem 36 bija saistīti ar VDK - tā savas grāmatas "Observators" krievu valodā atklāšanā teica toreizējais AP deputāts A.Grūtups. Neērtie Latvijas patrioti kā Ita Kozakeviča (skat -diena.lv- sadaļā: Rakstām Latvijas vēsturi) noslīcināta Itālijā... vai "Atmodas" redaktorei E.Veidemanei neatrodas vieta pie 4.maija 20 gadu atceres pasākumiem, bet, redz, Jundzis slapju pēcpusi ņemas ar konferences rīkošanu un 20 000 Ls (nodokļu nauda!) tērēšanu! Tā teikt komentāri lieki! Jo redzam 20 gados "paveikto" 4.maija neatkarības gaismā ...

Mažoritārai sistēmai ir savas priekšrocības, bet patreizējos Latvijas apstākļos tai nebūtu nekāda efekta, ja deputātu sasaiste ar vēlētājiem paliktu tikai formālā līmenī. Pieņemsim, ka no apgabala A ir ievēlēts deputāts X. Pēc gada izrādās, ka deputāts X nepilda solīto vēlētājiem. Par to liecina vēlētāju aptaujas, vēlētāji publicē presē protesta vēstules, uzstājas ar protestiem radiopārraidēs un TV, pat rīko piketus un .... Deputāts ir savu panācis - ticis Saeimā un var atļauties turpmāk "klapēt ar ausīm" gluži tāpat kā šobrīd.

Kurmītis varbūt te nepieteiksies, bet varam iedomāties, kādā labpatikā kustas viņa ūsas,

Visi šķēles un šleseri Jundzim klusībā saka paldies. Taču jācer, ka šī muļķīgā ideja līdz rudenim nepārtaps likumā.

« Mažoritārā sistēmā par vienu vietu cīnās vairāki kandidāti, un uzvar stiprākais. » ------------------ Nauda te spēlē daudz lielāku lomu nekā proporcionālā sistēmā. Ja tā ir tieša vēlēšana, tad, ar 3-4 kandidātiem, « stiprākais » var uzvarēt ar 30% izslēdzot līdz 70% no vēlētājiem. Ja ir 2 pakāpju vēlēšana, paturot tos kandidātus, kas ir saņēmuši virs 20% balsu, tad rezultāts būs mazliet taisnīgāks. Latvijā opozīcija tiek pilnigi izslēgta no likumdošanas un valdīšanas. Ar mažoritāru sistēmu, tiek izslēgti 50-70% no vēlētājiem + ievēlētās opozicijas vēlētāji.

Šveices sistēmā, +/- ir atvietoti ar nevelamā vārda izstrīpošanu no listes, bet ar iespēju pievienot vārdu no citas partijas, tādā veidā atbalstot vērtīgus kandidātus.

Mažoritārā sistēmā par vienu vietu cīnās vairāki kandidāti, un uzvar stiprākais. Nauda protams arī palīdz katrā sistēmā, bet te izvēle ir daudz skaidrāka. Intelekts, cilvēciskās īpašības arī spēlēs lielāku lomu. Tur nekādi nevar iebalsot partijas ielikteni, bet pelēku viduvējību kā pašreiz. Katram kandidātam tomēr ir jābūt personībai. Un šis deputāts vienmēr arī atbildēs par saviem darbiem, jo citādi nākamreiz viņu var neievēlēt.

Lituvā ir jaukta sistēma, jā, bet, pēc aptaujām, uzticība parlamentam viņiem, tomēr, lielāka, un arī ekonomiska situācija labāka un politiska korupcija mazāka. Un nemaz jau tāds bardaks arī pie mažorutarās sistēmas, var jau apgaba;los būt kandidāti no partijām, un lai tie, kas iekļūst saeimā, vēlāk tur sadrupējas, bet, labums tāds, ka katram deputātam ir zināms vēlētāju loks, kuru priekšā viņš ir atbildīgs.

Kuras problēmas ir tieši tādas pašas? Politiskā vide tur ir daudz savādāka, arī korupcija augstākajā līmenī nav tik liela. Un vēlētāji, lai arī dažreiz kļūdās, kopumā daudz apzinīgāki ir.

"Pēc T.Jundža domā, lai arī mažoritārajai sistēmai ir savi trūkumi un «pēc gadiem 20, kad situācija stabilizēsies, varētu domāt par kombinētu sistēmu, bet patlaban mums vajag panākt stingru deputātu atbildību, sasaisti ar vēlētāju». Viņš ir pārliecināts, ka to dod mažoritārā sistēma." Esmu vienmēr zem šīs idejas parakstījies. Es zinu, ka daudziem mažoritārā sistēma saistās ar kaut ko pretīgu un dīvainu, bet Latvijas apstākļos - kāmēr politiķi neiekals galvā to, ka viņi ir tautas kalpi - diemžēl neko labāku nevaram piedāvāt sev.

Mūsu sistēmā daudz kas, tomēr, atkarīgs no tā, kas sastāda partijas listi, cik augstu sarakstā attiecīgais cilvēks būs, ja vispār būs, utt., vāciešiem cik saprotu, pats vēlētājs izlemj visu, par ko viņš nobalso, tas arī tiek parlamentā, manuprāt, atšķirība būtiska, viņiem tā sistēma demokratiskāka. Bet, neko daudz smalkāk es arī nezinu.

Un tagad visi atšķiram grāmatu un izlasām Krilova fabulu "Kvartets" par pērtiķi, ēzeli, āzi un lāci, kas nu nekādi nevarēja sasēsties tā, lai koncerts skanētu... Lietuvā ir cita vēlēšanu sistēma, bet problēmas tieši tās pašas, kas Latvijā. Secinājumi?