Oponents teiks - nu, nu… ja laiki mainās un dziesma vairs dzīvei neatbilst? Ko jūs! Roku un kāju pirkstu nepietiks, lai uzskaitītu personāžus, kuri vienā mierā nomaina kamzoļa toni, kad tā stundiņa sit. Un nekas. Cienījams aksakals.
Atskārsme nāca samērā vēlu, bet tas labāk kā nekad. Politiskā neatkarība ir skaista, par dzīves jēgu un vērtībām runājot, bet ēst vajag katru dienu. Arī laiks skrien uz priekšu, nodrošinātas vecumdienas gribētos.
Tā pārdomājis, pirms kādām divi nedēļām uzrakstīju iesniegumu par iestāšanos partijā. Piedodiet, partijās. Drošāk. Tikai, vēstuli sūtot, uzmanījos, ka nu adresāti neredzētu tos citus, kuriem arī aizsūtīts. Vēstulītes teksts bija visām partijām pilnīgi vienāds - nespēju palikt malā valstij grūtos laikos. Šāds motivējums visus adresātus apmierināja bez papildjautājumiem. Kam sūtīju? Izvēlējos pārbaudītas vērtības, nevis kādus tur Šlesera blokus vai Sudrabas birzis. Proti, Nacionālā apvienība (NA), Latvijas Zemnieku savienība (LZS), Vienotība (V) un Sociāldemokrātiskā partija Saskaņa - Saskaņas centra sastāvdaļa. Ak jā, vēl sazvanījos ar vienu no Suverenitātes partijas līderiem Andri Orolu. Varbūt par lokomotīvi vai vismaz pirmo vagonu iecels. Saruna lika vilties. Orola kungs piesardzīgi pateicās par interesi, pret griestiem nelēca un eksotiskus rituālus nesolīja. Varētu kaut kad aprunāties trijatā. Trijatā tādēļ, ka visas lietas «ietekmīgajā» politikas strāvojumā pārrauga kāds krievu valodā runājošs Andžejs Zdanovičs. Tā kā interese bija stipri remdena un suverēnietis mani pazina tikai kā «kādu radio diktoru», neuzskatīju par vērtu sarunu turpināt un novēlēju jauku vakaru. Viena lieta gan jāatzīmē - šī bija vienīgā partija, ar kuras pārstāvi izvērtās kaut primitīva, tomēr saruna par vērtībām.
Citādi bija ar iepriekš minētiem nopietnajiem spēkiem.
Pirmā atsaucās NA - jau otrā dienā no rīta zvanīja ģenerālsekretāra vietnieks un vienlaikus e-pastā nodžinkstēja sekretāres vēstulīte. Nekādas garās sarunas neizvērtās, tik pieteica, ka uzņemšanas datums vēl nav zināms, bet tad jau sūtīšot zīmi. No tā spriedu, ka nekādu jautājumu par pašu uzņemšanu un tātad - stingru un pareizu nacionālo stāju nav. Tas, ka anketā biju atzīmējis savu iesprucienu komunistos 80. gadu vidū, jādomā, tika saprasts pareizi - grāvu tos no iekšpuses, kas, kā zināms, ir visbīstamāk.
Pēc pāris stundām piezvanīja Zemnieku savienības ģenerālais sekretārs. Pauda patiesu prieku un gandarījumu par pareizo izvēli. Drīz būšot ziņa, kad nu svinīgais akts notiks. Iepriekš gan būtu jāsatiekas, lai apspriestos par «redzējumiem». Pēdējo redzējumu konstatēju pagājušā pilnmēness laikā, kad pēc trillera noskatīšanās zombijiem līdzīgas būtnes mēģināja mani vilkt ārā no gultas. Pabrīnījos, bet - ja vajag, tad vajag. Augsto personu nemaz nemulsināja, ka anketā uz jautājumu - ko es partijā vēlētos darīt - biju atzīmējis divus virzienus - atbalstīt neiesaistoties un aktīvi iesaistīties.
Vēl it kā garāmejot tika pavaicāts - vai mana vēlēšanās papildināt biedru rindas nav saistīta ar vēlēšanu tuvumu. Saraksti jau esot sastādīti. Kad kliedēju aizdomas, vēlējām viens otram jauku dienu un sāku gaidīt lielo aicinājumu.
Zemnieku savienības spice bija vispļāpīgākā no visiem partijniekiem. Par savu iesniegumu drīz saņēmu jautājumus un pārsteiguma izsaucienus no dažādiem ļaudīm. To skaitā no ārzemēm.
Patiess prieks un gandarījums strāvoja arī no Vienotības ģenerālsekretāra Kampara kunga vēstules. Vienotība ir liela un plaša partija, tādēļ uz atbildi jāgaida nedēļu un arī tad pēc manas atkārtotas vēstules - vai kaut kas nav kārtībā? - Beidziet! Viss ir kārtībā! Par bažām, kam īsti prasīt rekomendācijas (formāli nepieciešamas divu biedru rekomendācijas un atbilstošās nodaļas viedoklis), tika laipni norādīts, ka «manā gadījumā» jau tā esot sīka formalitāte. Un vēlreiz - patiesais prieks par izvēli. Nu tik jātiekas, lai noskaidrotu, ko es būtu gatavs darīt partijas labā. Draudzības ieaijāts, vaļsirdīgi teicu, ka man ir daudz dažādu sasniegumu un veiksmju, tādēļ konsultanta darbs vai valsts uzņēmumu valdes būtu tieši tas, kur es vislabāk varētu palīdzēt…
Un tad… Teātra režisors sauktu - pilnīga iemiesošanās tēlā.
Iemiesošanās attiecas uz Kampara kunga izbrīna un sašutuma pilno saucienu -uzņēmumu valdēs!?!? Nē, nu tad gan laikam nekas nesanākšot… Vienā sekundē pazuda neviltotais prieks un bezgalīgais gandarījums. Tālākā saruna sausa un smilšaina. Ieskrieties gan arī neviens nesūtīja.
Kā tad tā? Vai pateicu ko nepareizu? Partijas būšana tomēr skaļi noraidīta netika. Mīkla tikai - vai formālās rekomendācijas uz vietas un citi bonusi palika spēkā vai ne.
Saskaņas partijā stāvoklis citāds. Neviens uz manu e-pastu neatbildēja ne uzreiz, ne pēc atkārtota vēstījuma. Kontakttālrunī atsaucās kāds Pāvels, kā noprotams - no veterāniem. Vai labāk latviešu vai krievu valodā, vaicāju. -Protams, krieviski. - Nu, tad - gribētu iestāties jūsu partijā. Kadru lietās zinīgais Pāvels momentā pārlēca atpakaļ uz latviešu versiju. Lai nu piedodot, esot kauns, ka labi nerunājot, un tā tik vien. Sakontaktēšot mani ar... ar… ar... pag, kas tur bija, Lidija laikam nav Latvijā, tad... ah, viņš arī nebūs... satrauktais Pāvels, šķiet, pāris minūtes runāja pats ar sevi. Beigu beigās noskaidro, ka jāzvana kādam Viktoram Griņovam.
Minētais kungs Griņovs sevi ar kaunēšanos un latviešu valodu gan neapgrūtina - lai tik nākot vien uz Alunāna ielu trešajā augusta ceturtdienā, parakstīs papīrus, paspiedīs roku - un «vse ģela». Sarunas beigās tieku aplaimots ar tādu kā latvisku «visa labe» vai uz to pusi.
Jārezumē, ka politiskais piedāvājums jauniem un ne tik jauniem censoņiem Latvijā gana plašs, bez kādām īpašām aptaujāšanām un izvērtēšanām. Vēl vairāk - biju gaidījis kaut nelielu sarunu par pamatnostādnēm un galvenajām vērtībām. Ne uz to pusi. Ceļš brīvs visdažādākai tautai. Brīžiem sabijos, vai telefona zvans jau pats par sevi nav pamats uzņemšanai biedru rindās.
Tomēr.
Nedod, dies, ierunāties par tām vietām un lietām, kur laikam taču slēpjas patiesās vērtības - dzidri burbuļojošie naudas avoti. Te maz ko līdz atpazīstamība, kā arī «patiesie prieki un gandarījumi». Jābūt vēl kaut kam.
Kam? Noskaidrošu un mēģināšu vēlreiz. Laiks rit strauji.