Krīzes kritiskās situācijās parasti nepietiek laika pārdomām, izdzīvošanas priekšlikumu izstrādei, nemaz nerunājot par vidēja vai ilgtermiņa stratēģijas izstrādi. Karā kā jau karā, komandējošais sastāvs vispirms izvēlas primāro taktiku, kā atvairīt vai mazināt pretinieka (krīzes faktori) uzbrukumu un kurā frontes daļā to veikt vispirms.Šādā manierē pērn sāka darboties Latvijas valdība, tomēr novēloja pasākumu izstrādi - vai vēl sliktāk – šogad to iekavēja. Diemžēl šā lēnā tempa dēļ taktikas ieteikumi krīzes situācijā izpaliek arī šobrīd. Bieži vien tiek pausts uzskats, ka pirms ekonomikas atveseļošanas krīzē jāsasniedz bedres dibens. Šādu pieņēmumu varētu salīdzināt ar slimnieku, kuru uz reanizmācijas nodaļu nogādā jau no morga. Glābšanas pasākumi jāsāk steidzami, iepējami ātrāk, lai gan, tos uzsākot, kritiens vēl var turpināties, jo pastāv inerce, arī pasākumus nevar īstenot vienā dienā. Vērojot notiekošo Latvijā, liekas, ka atsevišķiem valdības pārstāvjiem galvenais ir bedres dziļuma mērīšana, vulgarizējot – slimnieka stāvokļa precizēšana, tam atrodoties jau morgā.Pieņemts, ka krīzē var izdzīvot daudzi, ne tikai spēcīgie, jo spēcīgums vai vājums ir nosacīti lielumi. Ir pastāvīgs pieprasījums pēc dažādiem produktiem, bet krīzes laikā pieprasījums var strauji mainīties, to ietekmē gan iekšējais tirgus, pirmkārt, iedzīvotāju maksātspēja, gan ārējais tirgus, proti, konkurentu, arī sadarbības partneru velme izdzīvot.Skeptiķi un analītiķi pesimisti šādā krīzes situācijā dod «savu pienesumu» – no viņu viedokļa nav iespējams «glābšanas plāns visiem», tāpēc katrai nozarei, uzņēmumam, utt. pašiem jāizstrādā sava taktika, savas instrukcijas, proti, «slīcēja glābšana ir paša slīcēja rokās». Protams, tam var daļēji piekrist - katram nepieciešams arī savs redzējums, jo nav universālas stratēģijas visiem un katram atseviški jāizstrādā krīzes menedžmenta pārmaiņu plāns, iepējams, jāveic piemērošanās pasākumi. Krīzes sākumā nav nepieciešams un arī iepējams padziļināts pētījums, jo tam vienkārši nav laika (arī astrologa palīdzība neglābs!), tomēr nedrīkst pieļaut, ka laika faktora ietekmē rodas kļūdas, nepārdomāti lēmumi, kas krīzi tikai palielina.Nevar pilnībā piekrist Ekonomikas ministrijas viedoklim, ka pašreizējā krīze Latvijā, kuras saknes meklējamas nesabalansētā attīstībā uzplaukuma gados, ir strukturālā krīze. Šādā definejumā tiek izslēgts būtisks faktors – neprasme veidot un pārvaldīt valsts budžetu. Un ne tikai. Jāpiekrīt tam, ka krīzes pārvarēšana un ekonomiskās izaugsmes atjaunošanās nav iespējama bez kardinālām strukturālām reformām. Jautājums ir tikai par kādas «ekonomiskās izaugsmes atjaunošanos», jo iepriekšējā bija visai izkropļota. Vidēja un ilgtermiņa periodā valsts pārvaldes (valdības) nozīmīgs uzdevums ir veicināt un, galvenais, apzināt nozarē notiekošos procesus. Tieši liberālā pieeja valsts pārvaldē un paļaušanās uz brīvā tirgus ekonomikas teoriju un praksi noveda ASV līdz krīzei, valdība situāciju tagad mēģina labot, pat iejaucoties banku sektorā, nosakot prasības un piešķirot palīdzību atsevišķām nozarēm un arī uzņēmumiem, piemēram, autorūpniecībā. ASV un citu lielvalstu krīze aizrāva līdzi citas valstis.Šajā sakarā jāapzinās, ka pasaulē notiek ekonomikas teorijas principu pārmaiņas, veidojas «jaunā ekonomika». Lai arī par šo jēdzienu jau ilgāku laiku notiek viedokļu apmaiņa, tomēr vairākums autoru uzskata, ka pastāv divi pieņēmumi:
- pirmais - jaunā ekonomika ir jauna (vai jaunumi) nozare, piemēram, telekomunikācijas, biotehnoloģijas, programmu nodrošinājuma utt.
- otrais pieņēmums attiecas uz jaunu tehnoloģiju, tostarp pārvaldes procesu, ietekmi uz visu ekonomiku, ka rezultātā mainās atsevisķi makroekonomikas parametri, pilnveidojas klasiskās ekonomikas teorijas nosacījumi.
Jaunai ekonomikai ir vairāki apzīmējumi – «inovāciju», «tīklu», «zināšanu» un citi. Katram apzīmējumam ir savs iezīmēts aspekts, piemēram, «inovāciju ekonomika» nozīmē tehnoloģisko aspektu, «tīklu ekonomika» komunikācijas aspektu, «zināšanu ekonomika» attiecināma uz sociālajiem un kulturoloģijas aspektiem. Jaunās ekonomikas teorija dod arī citu skaidrojumu, piemēram, klasiskajā ekonomikas teorijā bija pieņēmums, ka jo lielāks dalībnieku skaits, jo katram no viņiem tiek mazāks «pīrāga gabals». Šādu pieņēmumu pilnībā ir apgāzis internets.
Jaunai ekonomikai ir arī jauna resursu bāze. Klasiskā ekonomikas teorija par galvenajiem resursiem uzskatīja darbu, kapitālu, arī zemi ar tās dzīlēm. Jaunā ekonomika paplašina šo bāzi, uzskatot, ka nevar vienkārši nosaukt jebkuru darbu, bet tikai augsti kvalificētu darbu. Jaunā ekonomika kā būtisku resursu izvirza idejas, jo darbs un kapitāls jaunās ekonomikas izpratnē tikai tad dod rezultātu, kad ir radītas idejas.
Arī jaunās ekonomikas produkts ir cits. Ja jauno ekonomiku izprot šaurākā nozīmē – kā jaunas nozares ekonomiku, tad par produktu uzskatāmi nozares radītie tirgum atbilstošie produkti un serviss. Otrs jaunās ekonomikas pieņēmums ir sarežģītāks, jo šeit nav tikai produkts un seviss, bet jaunas tehnoloģijas ietekme uz ekonomiku kopumā, jauna pasaules izpratne un jauns sabiedrības stāvoklis.
Atšķirības ir arī jaunās ekonomikas novērtēšanas kritēriju izvēlē. Piemēram, augsti kvalificēta darbinieka devumu un produktivitāti grūtāk novērtēt nekā mazāk kvalificēta darbinieka darba rezultātu. Arī novērtēt zinātnes un tehnikas progresa ietekmi uz ekonomiku ir sarežģītāk, jo ne jau reģistrēti patenti, ne interneta auditorijas pieaugums pilnībā parāda pārmaiņas. Var novērtēt, piemēram, cik cilvēku izmanto internetu Latvijā un cik pārējās Eiropas Savienības valstīs. Šāds vērtējums parādīs nozares attīstību, bet nedos ainu par ekonomikas attīstību kopumā. Līdzīgs vērtējums ir par studējošo skaitu – Latvija šajā radītājā ir otrajā vietā pasaulē (aiz Kanādas), bet vai tas liecina par būtisku intelektuālo resursu esamību, vai par jauno speciālistu kompetenci (zināšnas, kuras prot pielietot praksē). Veselības aprūpes nozarē pēdējos gados iegādātas daudzas jaunas iekārtas, ir kvalificēti ārsti, bet vai var spriest par šī intelektuālā resursa ieguldījumu ekonomikā, ja šis potenciāls pilnībā netiek izmantots. Vēl jo vairāk satraucoši, ka šis resursu potenciāls dodas prom no valsts, turklāt Latvija nesaņem kompensāciju par šī potenciāla radīšanu. Tātad resursi ir tie, kurus izmanto ekonomikā, jo viss pārējais uzkatāms tikai par iespēju.
Lai ko uzskatītu par pašreizējās krīzes cēloni, tā tik un tā būs saistīta ar ražošanas pārkārtošanu. Kad pieaug bezdarbs, mazinās maksātspēja, cieš visi, arī jaunā ekonomika, protams, mazāk inovāciju ekonomika, jo tai ir cita bāze. Krīzes apstākļos svarīgi veidot jaunu inovāciju ekonomikas politiku, pirmkārt nosakot nemainīgus un saprotamus spēles noteikumus. Kā liecina līdervalstu pieredze, valstij ir jānodrošina inovāciju ekonomikai labvēlīga vide – optimāls nodokļu un investīciju klimats, politikas stabilitāte, ne tikai jānodrošina normatīvā bāze, bet tās ievērošana strikti jākontrolē. Būtiska ir valsts finansiālā līdzdalība investīciju izstrādēs, proti, ieguldījums zinātnē. Nozīmīgi tas ir Latvijai, kurai pagaidām nav un tuvākos gados nebūs lieli valsts investīciju projekti (iespējams, ka ap 2030. gadu Latvijā būvēšot atomstaciju), tamdēļ svarīgi nodrošināt zinātnisku pieeju ekonomikas atveseļošanā.
Kā liecina publikācijas, pasaulē arvien vairāk līdzekļu iegulda jaunās ekonomikas teorijas pilnveidošanā un ieviešanā. Pēc Pasaules bankas datiem (2007. gads), priekšgalā ir ASV, Kanāda un Meksika, kuru ieguldītie līdzekļi šājā zinātnes nozarē veidoja vairāk nekā 43% no visiem šajā nozarē pasaulē ieguldītajiem līdzekļiem. Eiropas Savienības valstīs (publikācija par vecajām ES valstīm) izlietoto līdzekļu apmērs bija apmēram 23%, Japānas ap 20%, Krievijas ap 0,5% no visiem līdzekļiem. ASV šādā pieejā ir ne tikai pirmsācēja valsts, bet pastāvīgi stimulē gan valsts, gan privāto līdzekļu ieguldījumu zinātnē. Līdzīgi rīkojas visas līdervalstis, protams, katrai ir sava pieeja, piemēram, Japāna akcentējusi tehnoloģiju importu. Tomēr jaunā ekonomika nepaglāba valstis no krīzes, bet ir pārliecība, ka ir sagatavota bāze nākotnei, lai krīze nepārsteigtu nesagatavotus.
Krīze atstās zināmas paliekas pasaules menedžmenta apziņā, un tajā pašā laikā ir skaidrs, ka apziņas problēmu nosaka pati apziņa, tātad ar laiku sašaurināsies problēmas aktualitāte un jaunās ekonomikas izpratnē atmiņā paliks tikai asākās un karstākās problēmas. Krīzei izbeidzoties, sāksies nākotnes process, lai gan ir jāapzinās, ka šī nav pēdējā krīze un varbūt ne pati sarežģītākā.
Pēdējā laikā Latvijā tiek diskutēts par prioritāro nozaru noteikšanu. Šādai praksei ir piekritēji un pretinieki. Ekonomikas ministrija prioritārās nozares pamato ar ierobežotajiem resursiem (nenorādot kādiem), kas neļauj valstī veicināt visu nozares ātrāku attīstību un eksportu.
Ekonomikas ministrijas izstrādātais stratēģijas piedāvājums vidēja un ilgtermiņa periodam ir atbalstāms, tomēr turpinās tās kļūdas, kādas bija iepriekšējo līdzīgu plānu (to nav mazums) uzbūvei. Stratēģijas izstrāde būtu jāsāk no nākotnes konkrētu mērķu noteikšanas, saprotot, ka nākotne nebūs tāda kā šodien, vēl jo vairāk tā nelīdzināsies pagātnei. Šiem mērķiem jābūt konkrēti izmērāmiem, tie jāsadala noteiktos kontroles punktos, tā saucamajos «ceļa stabiņos», lai, pamatojoties uz konkrētiem kritērijiem, katrā noietā ceļa posmā varētu konstatēt sasniegto, neveikto un ieguldīto resursu efektivitāti. Tādējādi stratēģijai izstrādē un īstenošanā lietderīgi izmantot projektorientētas pārvaldības pamatnosacījumus – ierobežots un noteikts termiņš, resursi, sasniedzamā kvalitāte un plānotais ieguvums sabiedrībai.