Deokupācija ir slazds, kurā Ušakovs un Saskaņas centrs 20 gadu pēc neatkarības atjaunošanas un Latvijas okupācijas beigām ķer vēlētāju dvēseles. Ja izdodas zemapziņā iecementēt bailes, rodas pieprasījums pēc aizstāvjiem un glābējiem.
Deokupācijas jēdzienam ir konkrēts saturs, ko vērts aprakstīt, lai vienreiz beigtu miglainās spekulācijas. Deokupācija nozīmē okupācijas izbeigšanu un okupācijas seku pārvarēšanu. Latvija atjaunoja savu neatkarību 1990. gadā. 1991. gadā tika starptautiski atzīta atjaunotās Latvijas valdība, tātad valsts de facto rīcībspēja, kamēr pati Latvijas Republika bija turpinājusi de iure eksistēt visus 50 okupācijas gadus. 1994. gada 31. augustā tika pabeigta okupācijas armijas izvešana - tas bija nozīmīgs solis Latvijas deokupācijā.
Svarīga deokupācijas vai okupācijas seku pārvarēšanas politika saistās ar pilsonības institūciju. Pēc valsts de facto atjaunošanas pašsaprotami tika atzīta Latvijas Republikas pilsonība - viens no valsts elementiem, kas bija turpinājis pastāvēt visus okupācijas gadus, LR pilsoņu pases saņēma starpkaru Latvijas pilsoņi un viņu pēcteči. Piecdesmit gados okupētās Latvijas teritorijā tika iesūtīti un nometināti aptuveni 1,5 miljoni cilvēku no PSRS republikām, aptuveni puse no viņiem palika uz dzīvi Latvijā. 1992. gadā, beidzot pastāvēt PSRS, visi tai brīdī ārzemēs dzīvojošie PSRS pilsoņi kļuva par bezvalstniekiem. Eiropā vien šādu bijušo PSRS pilsoņu skaits sasniedza vairākus miljonus. Uz viņiem tika attiecināts parastais ārzemnieku statuss.
750 000 kādreizējās PSRS pilsoņu, kas tajā brīdī atradās Latvijā, bija bijuši PSRS koloniālās politikas rīks, nedz viņi, nedz viņu pēcteči nav individuāli atbildīgi par staļiniskās PSRS noziegumiem. Latvijas valstij bija jāmeklē risinājums. 1994. gada pilsonības likums noteica, ka, individuāli naturalizējoties, kādreizējie PSRS pilsoņi var iegūt Latvijas pilsonību. Naturalizācijas prasības Latvijā ir zemas, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. 1995. gadā tika pieņemts t. s. «nepilsoņu likums», kas okupācijas perioda ieceļotājiem piešķīra statusu, kas ietver neierobežotu uzturēšanās un darba atļauju, sociālās garantijas un kas tos lielā mērā pielīdzina Latvijas pilsoņiem. Šāds īpaši labvēlīgs nepilsoņu statuss padara Latviju un Igauniju par unikālu izņēmumu, jo nekur citur pasaulē tāds privileģēts statuss imigrantiem netiek piedāvāts. Latvijas pilsonības un nepilsoņu likumi ir humāns 50 gadu ilgušās okupācijas seku atrisinājums no Latvijas valsts puses. Līdzās armijas izvešanai pilsonības politika ir bijusi otra nozīmīga deokupācijas politikas daļa.
Latviešu valodas kursi, latviešu valodas kā valsts valodas lomas nostiprināšana Satversmē ir vēl viena nozīmīga okupācijas seku pārvarēšanas politika, kas nebūtu nepieciešama, ja Latvija 50 gadu nebūtu bijusi prettiesiski okupēta un anektēta PSRS sastāvā. Visai sabiedrībai kopīgas vēsturiskās atmiņas veidošana, kas vienādi nosoda nacistiskos un staļiniskos noziegumus, tai skaitā Latvijas okupāciju, tātad balstās uz patiesiem faktiem, pareiziem juridiskiem secinājumiem un no tiem izrietošiem morāliem novērtējumiem, iespējams, prasīs vēl ilgāku laiku, nekā lielai sabiedrības daļai iemācīties latviešu valodu. Apziņas «deokupācija» no padomju ideoloģiskajām klišejām arī nozīmē okupācijas seku pārvarēšanu.
Taču skaidri jāpasaka, ka deokupācija nenozīmē naturalizēto pilsoņu tiesību ierobežošanu vai nepilsoņu privileģētā statusa pazemināšanu. Visi Latvijas pilsoņi bauda vienādas tiesības neatkarīgi no tautības vai pilsonības iegūšanas veida. «Deokupēt» daļu pilsoņu ir nonsenss. Nepilsoņu statuss ir noteikts, un neviens to negrasās mainīt (tiesiskā paļāvība!). Nepilsoņu «deokupācija» vai, Ušakova vārdiem runājot, viņu padarīšana par ķīlniekiem vai upuriem ir absurds. To izslēdz Latvijas kā demokrātiskas valsts politiskā un tiesiskā sistēma. «Deokupācija» Saskaņas centra gaumē ir bezatbildīga manipulācija ar cilvēku prātiem. Latvijas izaugsmei ir nepieciešama saliedēta sabiedrība. Ušakovam vienkārši jābeidz baidīt krievus.