Kādus ceļus izvēlēties?

Pagaidām gan runa ir tikai par biržu cenām, un līdz reālam patērētājam tās nonāks tikai caur vairumtirdzniecību un mazumtirdzniecību. Šeit sāk darboties piegādātāju izdoma, lai saglabātu savas pozīcijas — vienošanās un monopolstāvokļa izmantošana. Cenām ir īpašība strauji paaugstināties, bet lēni pazemināties. Tas ir patērētāja adaptēšanās spējas fenomens. Pazeminoties cenām, patērētājs lielā priekā atgriežas pie agrākajiem tērēšanas paradumiem. Sagaidāmais ietaupījums un efektivitāte tiek vienkārši notrallināta. Racionālas valdības cenu pazemināšanās brīdi izmanto savu pozīciju uzlabošanai, paaugstinot enerģijas nodokli. Daudz drošāk un efektīvāk saņemt akcīzes nodokli, nekā gaidīt, lai uzņēmēji samaksātu ieņēmuma nodokli, kuru apķērīgs uzņēmējs var optimizēt ļoti plašās robežās. Bet vēl svarīgāk ir gala patēriņa efektivitātes paaugstināšanas motivācijas saglabāšana. Tādai valdībai, protams, būs jāuzklausa pārmetumi par necilvēcību un tautas dzīšanu nabadzībā. Sevišķi skaļi varētu būt degvielas rijēju auto īpašnieki. Bet pārējā sabiedrības daļa sagaida no valdības cita veida "dāvanas" — sociālā atbalsta pasākumus. Patiesi, nav vienkārši vadīt budžeta ieņēmumu un izdevumu daļas. Taču arī naftas un gāzes piegādātāji nesnauž. OPEC izmisīgi mēģina vienoties par ieguves kvotu samazināšanu, pagaidām ne visai veiksmīgi. Grūti pateikt, vai relatīvi zemas naftas cenas ir labas ekonomikas atlabšanai. Augstā cena veicināja jaunu tehnoloģiju un citu enerģijas nesēju paātrinātu izmantošanu. Akciju tirgu kritumi vissāpīgāk ievainoja "tīro" tehnoloģiju kompāniju akciju vērtības un līdz ar to kapitāla aizplūšanu. Šeit ir arī efektivitātes paaugstinātāju niša. Parīzes autosalons signalizēja par tendenci — efektīvs un ekoloģiski tīrs auto. Ar zemām naftas cenām un attīstības valstu populismu, subsidējot degvielu, var aizkavēties jauno tehnoloģiju komercializācija. Par piegādes cenu atklātību Arī Gazprom sācis propagandas kampaņu kā drošs un patērētājam draudzīgs piegādātājs. Grūti tam ticēt pēc tiem paziņojumiem, kas izskanēja pirms dažiem mēnešiem — par gaidāmām gāzes cenām (500 ASV dolāru/1000 m3) Eiropai un gāzes karteļa veidošanu ar Irānu un Kataru. Kartelis gāzes cenu manipulēšanai un ietekmei uz sašķidrinātās dabas gāzes (LNG) tirgu jau nu nekādā ziņā nav uzskatāms par patērētāju draugu. Starp citu, Eiropas un ASV enerģijas kompānijas liek lielas cerības uz LNG tehnoloģiju, vēl vairāk — uz šķidro degvielu no gāzes (GTL). Pēdējā laikā arī Latvijā izskanējis jaunums, ka Gazprom nākamgad pazeminās gāzes cenas Eiropai (?). Tam gan nav nekāda sakara ar Gazprom labvēlību, bet gan ar konkrētu Eiropas kompāniju noslēgtajos piegādes līgumos iestrādātiem cenas noteikšanas mehānismiem. Vai Gazprom patiesi nāks ar jauniem cenas noteikšanas atklātības priekšlikumiem? Te gan pirmais vārds pieder Eiropas valstu vadītājiem, viņu attieksmei pret saviem enerģijas uzņēmumiem un regulēšanas režīmiem. Dalībvalstu vadītājiem vajadzētu gan vienoties par piegādes cenu atklātību, lai izdarītu spiedienu uz piegādātājiem. Izplatītais pieņēmums, ka importa cenas ir komerciāls noslēpums, ir kaitīgs mīts, kas darbojas pret patērētājiem un apgādes drošības izvērtēšanas kritērijiem, veicina politisko korupciju. Enerģijas piegādes drošība Tomēr pieņemama un absorbējama cena nav vienīgais enerģijas drošības raksturojums. Tikpat svarīga ir tās fiziskā pieejamība un pietiekamība, bet samērā jaunā prasība, ka tai jābūt iegūtai un izmantotai ekoloģiski draudzīgā veidā, ir vēl papildus iespēja ekonomikas izmaiņām un jaunai izaugsmei. Cīņa pret klimata izmaiņām ir kaut kas līdzīgs 30.gadu Lielās depresijas seku likvidācijai ekonomikas militarizācijā un pieprasījuma stimulēšanā. Toreiz gan tas beidzās ar cilvēces traģēdiju, bet šoreiz var būt daudz konstruktīvāk. Lai gan var šaubīties par iespēju uzzināt patiesību par cilvēka darbības ietekmi uz klimata izmaiņām, tomēr neapšaubāma ir korelācija starp CO2 koncentrāciju atmosfērā un pieaugošo emisiju daudzumu ekonomisko aktivitāšu dēļ. Šodien grūti būs uzstāties atklāti ar politiskiem paziņojumiem, ka klimata izmaiņas ir nieki un varam turpināt uz nebēdu emitēt siltumnīcas efekta gāzes. Tīro tehnoloģiju mašīna ir sākusi strādāt, un "zema oglekļa" ekonomiku jēdziens ir politiski plaši lietots. Finanšu krīze, aizplūstot kapitālam, gan ir radījusi zaudējumus tīro tehnoloģiju uzņēmumiem. Tomēr tam tur būs atkal jāatgriežas, jo nevar ilgi stāvēt "zemes bankās". Kapitālisms savā būtībā nav miris, finanšu sektoram īslaicīgi zaudējot investoru uzticību. Korekcijas būs nepieciešamas finanšu darījumu uzraudzībai un investoru interešu aizsardzībai, un tās tiks panāktas. Bet reālajai ekonomikai būs nepieciešami resursi, un tad tie var nākt galvenokārt no privātiem investoriem. Tīro ekonomiku sektors valdību koferiem paātrināti varētu ģenerēt nodokļus, ja vien ceturtais enerģijas apgādes drošības raksturojums, ieguve saskaņā ar ilgstspējības un klimata aizsardzības principiem kļūs par kopsaucēju ikvienā ekonomikas sektorā un dzīves jomā. Ir pats labākais brīdis biznesu orientēt uz šim nozarēm un būt priekšējās rindās. Pašlaik modē ir visus grēkus pierakstīt valdībai un sacensties tēlainākā valodā uzbrūkošo nelaimju katalogu sastādīšanā. Aizmirsusies biznesa līdzdalība un katra indivīda nopelni finanšu krīzes izraisīšanā. Uzņēmēju un arī viņu vadībā investoru iespējas pašlaik ir krustcelēs. Ilūzijas un iespējas Tomēr pārskatāmā laika periodā neattaisnosies cerības, ka visu enerģiju un rūpnieciskās aktivitātes varēsim apmierināt, izmantojot tikai tīrās tehnoloģijas un atjaunojamos resursus. Pašlaik runa var būt tikai par klimata izmaiņu palēnināšanu un piemērošanos izraisītajām izmaiņām. Pārorientācijas periods var aizņemt vēl 20—30 gadu, kuru laikā, lai arī resursu patēriņu izdotos ierobežot, nāksies samierināties ar fosilo enerģiju un izejvielām rūpniecībā. Jaunās tehnoloģijas vēl nevar apmierināt visas mūsu vajadzības. Latvijas valdība kā pirmā Baltijā ir sākusi enerģijas piegādes dažādošanu un privāto investīciju piesaisti liela mēroga enerģijas projektā. Runa ir par publicēto uzmetumu konkursam jaunu elektrības ģenerēšanas jaudu izmantošanai. Vajadzība patiešām jau sen spiež un izvēlētā versija paver iespēju apvienot jau minētās tīrās tehnoloģijas, atjaunojamos resursus un perspektīvu fosilā kurināmā izmantošanu. Ja kāds gaida, ka ES jaunā likumdošanas pakete pati par sevi atrisinās Latvijas enerģijas drošības jautājumus, tā ir ilūzija. Bez praktiskiem soļiem tas nav iespējams. Ja izsludinātā konkursa rezultātā atradīsies investors vai to grupa projekta īstenošanai, tad investīcija ekonomikas atveseļošanai būtu pašā laikā, līdzi nesot drošāku enerģijas apgādi. Kombinētā cietā kurināmā elektrostacijas izveidošana ir komplicēts projekts, kas veicina plaša mēroga būvdarbus, kurināmā sagatavošanas un loģistikas shēmu izveidi. Te būs plašas iespējas mežu īpašniekiem, izstrādātājiem un koksnes pārstrādātājiem. Ja šo projektu uzskatītu par nacionālas nozīmes, tad arī ceļu un dzelzceļu plānošanai tas būtu jāņem vērā. Projekts aktivizētu arī citas nozares. Tomēr nebūs vienkārši pārliecināt investoru vēsos prātus un likt uzņemties nopietnus riskus. Bez valdības nopietnas līdzdalības — pat neiespējami. Iecerētā konkursa dokumentācija ir diezgan pretrunīga, un investoriem būs daudz nopietnu jautājumu, bet tāds jau ir šādu jaunu projektu liktenis — nav pozitīvu piemēru, un Latvijas reputācija nav pirmklasīga. Būtu labi, ja šī projekta veicināšanā valdība piedalītos ar tikpat sistēmisku izpratni un centību kā Parex reanimācijā. Ilgtermiņā tas noteikti ir nozīmīgāk.