Līdz Otrajam Pasaules Karam Latvijā bija trīs cilvēki, kurus pazina visi - Kārlis Ulmanis, Jānis Balodis un ......Herberts Cukurs. Tas gan nenozīmē, ka viņi bija arī vienlīdz slaveni Latvijā un pasaulē. Šajā ziņā nenoliedzami Herberta Cukura oreols pārspēja abus pārējos.Herberts Cukurs ir dzimis 1900. gada 17.maijā Liepājā, Zirgusalā Liepājas amatnieka, mehāniskās darbnīcas īpašnieka Jāņa un Annas (dzimušas Skudras) Cukuru ģimenē . Pabeidzis Liepājas četrgadīgo skolu 1919. gada 22.martā kā brīvprātīgais iestājās Latvijas armijā un iesaistījās Brīvības cīņās 2.Ventspils kājnieku pulka, 2.Cēsu bataljona leģendārajā 7. tā saucamajā "Urrā" rotā, ložmetējnieku vada sastāvā nokļūstot Latgales frontē. Par cīņās parādīto drosmi un varonību, Cukuru 1920.gada 1.februārī paaugstināja par seržantu.
Beidzoties Atbrīvošanas karam, Cukurs iestājās Kara skolas virsnieku kursos, kurus beidzot ar 1. šķiru, saņēma leitnanta dienesta pakāpi un pārcēlās uz nesen izveidoto Aviācijas divizionu. 1921.gada 7.septembrī ieskaitīts Aviācijas skolas lidotāju kursā (1921.gada diviziona pavēle Nr.183 un 1922.gada pavēle Nr.24), un līdz 10. novembrim nolidoja nepieciešamo pārbaudes lidojumu stundu skaitu, kļūstot par lidotāju - novērotāju.
1923. gada 3.janvārī paaugstināts par virsleitnantu un nosūtīts uz 1.iznīcinātāju nodaļu. Lidoja ar vācu trofejlidmašīnas Focker D VII.No 1925.gada 12.janvāra līdz 1927.gada 14.novembrim dzīvoja Liepājā un dienēja Jūras aviācijā. Vēlāk, dienēdams Aviācijas pulkā Rīgā, dzīvoja Baltās muižas ielā 18.dz.2 tā saucamajā Baltajā muižā Iļģuciemā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Latvijas apsardzības brīvības bronzas medaļu, Latvijas skautu Baltās Lilijas ordeni, kā arī Brazīlijas Santos - Djumond ordeni.
Herberts Cukurs ir bijis ne tikai labs lidotājs, bet arī talantīgs aviokonstruktors. Viņš pirmais Latvijā uzbūvēja zem-plāksni - lidmašīnu, kurai spārns atrodas zem fizelāžas C-1 "Auseklītis". Tās aerodinamiskās īpašības bija tik izcilas, ka ar vecu 10 zs motocikla motoru tā spēja sasniegt 80 km/h lielu ātrumu. 1928. gadā Herberts Cukurs ar to izlidoja zem Liepājas Karostas tilta. Ar savu nākamo lidmašīnu C-3, kura aprīkota ar vecu un norakstītu, Cukura rokām renovētu 80 zs. "Reno" motoru, pēc neveiksmīgā lidotāja Pūliņa mēģinājuma, Cukurs devās pārlidojumā uz Kurzemes hercogistes bijušo koloniju - Gambiju. Sākotnēji šis lidojums guva tikai skeptiķu piezīmes, un sākās gandrīz neievērots un ar uzmanību pilnīgi neapveltīts. "
Pateicoties Reno motora kaprīzēm, šī lidojuma laikā Cukurs trīs reizes piedzīvoja ekstremālas piespiedu nosēšanās, ārkārtīgi nepateicīgā reljefā, tai skaitā arī kalnos, taču, pateicoties savam meistarības līmenim, saglabāja lidmašīnu un sevi praktiski neskartus. Šis lidojums guva tik lielu tautas sajūsmu un ievērību, ka tas tika pastiprināti atspoguļots Latvijas medijos. Cukura neticamās izglābšanās kalnos un pie iezemiešiem - kanibāliem bija galvenais sarunu temats tā laika latviešu sabiedrībā. Pateicoties šiem panākumiem, Latvijā tauta saziedoja naudu un nopirka C- 3 jaunu, spēcīgāku Gepsys firmas motoru, ar kuru C_3 atgriezās mājās. Spilves lidlaukā Cukuru sagaidīja ne tikai tūkstoši apsveicēju, bet arī valsts prezidents, kara ministrs un Trīs zvaigžņu ordenis. Cukuram tika piešķirta kapteiņa dienesta pakāpe un uzdāvināta Bukaišu muiža.
Panākumu spārnots, Herberts Cukurs nolēma veikt aviācijas vēsturē vēl nebijušu pārlidojumu, Rīga - Tokija - Rīga. Lai to realizētu, viņš būvēja jaunu lidaparātu C - 6. Šoreiz darbs veicās daudz raitāk, jo Cukuru atbalstīja gan valsts, gan privātas organizācijas.
1936.gada oktobrī sākās pirmais aviācijas vēsturē pārlidojums, kas garāks par zemeslodes apkārtmēru ar distanci 48 000 kilometru. Jāpiebilst, ka līdz pat šodienai neviens to nav izdarījis ar paštaisītu lidaparātu bez GPS un citām mūsdienu navigācijas sistēmām. Šīm ceļojumam sekoja līdzi visa pasaule. Reportāžas par to regulāri publicēja ne tikai "Jaunākās ziņas", bet arī visas pasaules lielākie mediji. Katrā valstī, kur nolaidās "Trīs zvaigznes", Cukuru sagaidīja augstas vietējās amatpersonas. Ar šo lidojumu Latvijas vārds tika ierakstīts aviācijas vēsturē zelta burtiem. Arī šī ceļojuma laikā Cukuru neatstāja piedzīvojumi un risks. Tā laikā angļu koloniālās administrācijas dēļ C-6 gandrīz gāja bojā, un Cukurs pavada gandrīz divas nedēļas komā, jo, glābdams kādu iezemiešu metenīti, atdeva savu pēdējo hinīna devu.
1937. gadā Cukurs veiksmīgi atgriežzās mājās.Cukuru uzņēma pasaules Aviācijas līgā.Līdzās tādiem pilotiem, kā Santos- Djumont, Lindenbergs viņš tika pieņemts šajā līgā kā sestais biedrs. Visā pasaulē Cukurs tika iesaukts kā latviešu Lindenbergs vai latviešu Čkalovs.
Līdz šim ir pavisam maz runāts arī par vēl vienu Herberta Cukura ceļojumu, kuru viņš veica kopā ar savu kundzi Mildu un viņas māsu. Tas bija brauciens uz Palestīnu, un atšķirībā no iepriekšējiem tika veikts ar auto. Tas aizsākās Spānijas pilsoņu kara laikā, uz kurieni Cukurs kā "Jaunāko ziņu" kara korespondents devās atspoguļot notikumus. Pēc vienas no versijām šis ceļojums aizsākās Anglijā, kur Cukurs iegādājās vecu auto, bet pēc citas - tas tika sākts tepat Latvijā, un Cukura auto izbrauca cauri visai Eiropai un Ziemeļāfrikai, ar plīvojošu Latvijas, karodziņu uz auto priekšējā spārna un uzlīmi "LR" uz aizmugurēja sturmēja Sahāru, sasniedzot Jeruzālemi. Cukurs veica braucienu, kura nopietnību līdz galam izpratīs laikam tikai rallijreida Parīze - Dakāra dalībnieki. Jāpiebilst, ka tas tika veikts ar nepilnpiedziņas auto, cauri teritorijām, kurās risinājās aktīva karadarbība. Apmeklējis Kristus piemiņas vietas, caur Turciju, Cukurs veiksmīgi atgriezās Eiropā un nokļuva mājās.
Cukurs ir bijis arī labs žurnālists, un par saviem ceļojumiem sarakstījis 3 grāmatas. "Mans lidojums uz Gambiju", "Mans lidojums uz Japānu" (publicēts tikai "Jaunākajās Ziņās un "Starp debesīm un zemi". Interesanti, ka pirmās divas ir pierakstījis Jūlijs Lācis.
Cukura aviokonstruktora talants, protams nepalika neievērots. C-6 tika pārtaisīts par pikējošo bumbvedēju C-6 bis, un Latvijas Gaisa spēki pavisam īsi pirms okupācijas pieņēma to bruņojumā, un pasūtīja Cukuram 12 lidmašīnas. Tai laikā pikējošie bumbvedēji bija tikai valstīm ar visattīstītāko kara aviāciju.
Tieši šo iemeslu dēļ, ienākot Padomju karaspēkam, par Cukura lidmašīnām un aviokonstruktora talantu ieinteresējas krievi. C-6 bis tika iemēģināts, taču nebija saprotams krievu ģenerāļiem, bet 1941.gada 9.aprīlī Cukurs tika izsaukts uz Jakovļeva konstruktoru biroju Maskavā. Aizbildinoties ar dažādām atrunām Cukurs izvairījās no sadarbības ar okupantiem, un atgriezās Bukaišu muižā, kuru viņš pārdēvēja par Lidoņiem, un nodevās lauksaimniecībai. Būdams pastiprinātas krievu intereses objekts, Cukurs netika pakļauts represijām, un saglabāja dažas privilēģijas, ieskaitot personīgo auto. Sākoties Otrajam Pasaules karam, Cukurs aktīvi iesaistījās nacionālajā pretošanās kustībā, kopā ar Bukaišu aizsargu Sakni noorganizējot un apbruņojot ar C - 6 ložmetējiem un personīgajiem ieročiem partizānu vienību, kas darbojās līdz vācu okupācijas vara pārņēma kontroli pār Latvijas rietumiem un vidieni. Cukura vīri piedalījās vairākās kaujās un saņēma gūstā apmēram 40 sarkanarmiešu, tai skaitā 3 virsniekus, no kuriem viens bija majora dienesta pakāpē.
Pēc tam,k ad vācu vara sāk vajāt bijušos padomju aktīvistus, to redzeslokā nonāca arī Cukurs. 1941 gada jūlija, Bukaišos ierodas vācu žandarmi. Cukurs uzvilka savu aviācijas kapteiņa formastērpu, un devās tiem līdzi uz Rīgu, kur no latviešu ultrapatriotu puses tika apsūdzēts kolaboracionismā, jo Cukura brauciens uz Maskavu un privilēģijas tika tulkoti kā sadarbība ar Padomju varu. Tieši tad Cukuru no nošaušanas glāba jaunveidotās latviešu Drošības policijas priekšnieks - Latvijas policijas leitnants Viktors Arājs, kurš piedāvāja viņam savu protekciju un transporta daļas priekšnieka vietu, kas būtība priekš Cukura tobrīd nozīmēja patvērumu. Būdams humānists, izmantojot savu dienesta stāvokli Cukurs izveda no Rīgas uz Lidoņiem žīdu tautības meiteni Miriamu Kaicneri, kuru pārkrāso blondu un izglāba no drošas nāves vācu sarīkotajos žīdu slaktiņos. Otrs jūds, kuru Cukurs paglāba no nošaušanas ir Ābrams Šapiro. Šis cilvēks joprojām ir dzīvs,bet trešais kāds Lutriņš. Līdz pat kara beigām Cukurs piedalījās cīņā pret Padomju Savienību gan latviešu vienību sastāvā Austrumu frontē, gan kā pašpārvaldes darbinieks, gan arī kara beigu daļā no 1944. gada strādājot slavenajā vācu Bicker aviācijas rūpnīcā par konstruktoru. Kad Vācija kapitulē, Cukurs kādu laiku dzīvoja Marseļā, bet 1946. gadā pārcēlās uz savu sapņu zemi - Brazīliju. Līdzi Cukura ģimenei visu kara ceļu sekoja Miriama, jeb kā Cukuri viņu sauc Mārīte.
Nonākot Brazīlijā, Cukurs sāka savu dzīvi no "0" punkta, atklājot Rio de Janeiro laivu nomātavu. Cukurs uzbūvēja vairākus jau Francijā izgudrotus un veiksmīgi pārdotus ūdens velosipēdus, jeb kā pats saka - riteņlaivas, tādejādi nodrošinot ģimenei iztiku. Miriama pameta Cukuru ģimeni un apprecējās ar turīgu žīdu ārstu. Cukurs kopā ar dēlu Gunāru iegādājās norakstītu lidmašinu - amfībiju un atjaunoja to.
Brazīlijas dzīves posma sākumā Herbertam senioram bija vairāki darījumi ar vietējiem žīdiem, kuri ar milzīgu cieņu un pateicību par Cukura labajiem darbiem izturējās pret viņu, regulāri apciemojot Cukuru, rīkojot kopīgas vakariņas. Arī pirmais biznesa partneris bija žīdu tautības, ar kuru kopīgi tika nodibināts uzņēmums.
Kad Cukurs sasniedza uzplaukumu, un kļuva par vairāku lidmašīnu īpašnieku, kā arī sāka ražot pieprasītas riteņlaivas un kuterus uz gaisa spilvena "Flightkraft", nodibināja ūdenslīdēju un ūdensslēpotāju skolas, un atvēra peldošo restorānu, viņš saņēma vairākus piedāvājumus pārdot savu ienesīgo uzņēmumu no kāda žīdu uzņēmēja ar kuru jau iepriekš Cukuram bijušas darīšanas. Kad Cukurs atteicās pieņemt šo piedāvājumu, vietējos laikrakstos parādījās pirmās apsūdzības. Lai arī tām nebija nekāda pamatojuma, pār Cukura galvu gāzās melu vilnis. Viņu apsūdzēja sākotnēji 30 000, pēc tam līdz pat 1000000 žīdu noslepkavošanā. Vietējās žīdu organizācijas sarīkoja grautiņus Cukura uzņēmumā.
Cukurs pieprasīja Brazīlijas valdībai tiesāt viņu, un žīdu organizācijām publisku konfrontāciju. Brazīlijas valdība pieprasīja no Sabiedrotajiem (2.PK Brazīlija cīnījās antihitleriskajā koalīcijā) , tai skaitā no Krievijas, kā arī no Izraēlas - jebkuru informāciju, kas apstiprinātu kādu no apsūdzībām, taču tādas nesaņēma. Cukurs pārliecinoši un neapgāžami pierādīja visu apsūdzību pilnīgu nepamatotību, un tiesa atzina Cukura par nevainīgu. Tāpat Brazīlijas valdības pārstāvis pieprasīja vietējāām žīdu organizācijām apsolījumu, ka tās izbeigs jebkādas destruktīvas darbības pret Cukuru ģimeni un tās arī saņēma.
Līdz pat savai nāvei Herberts Cukurs dzīvoja salīdzinoši mierīgi, jo pēc Brazīlijas tiesas sprieduma un izmeklēšanas materiāliem, sabiedrība izturējās ar lielu cieņu pret Cukuru un viņa ģimenes locekļiem. Herberts paspēja atzīmēties arī pasaules futbola vēsturē, jo bija vienīgais lidotājs, kas pārlidoja Maracana stadionu tā atklāšanas spēles laikā starp Brazīliju un Urugvaju. Šī spēle, kurā Urugvaja uzvarēja Brazīliju ar 1:0, priekš Cukura beidzās ar pilota licences zaudēšanu, jo virs stadiona lidot spēles laikā bija aizliegts, bet žurnālista fotogrāfija no gaisa vienā no Brazīlijas lielākajām avīzēm, kurā bija redzams amfībijas pludiņš nodeva pārkāpēju. Ar tādām lidmašīnām lidoja tikai Cukurs.
Kad 1965,gada 23.februārī Herbertu Cukuru pēc neveiksmīga sagūstīšanas mēģinājuma, "Mossad" teroristi nogalināja, lai savu asinsdarbu attaisnotu, žīdu propagandas resors atkal pārpludināja laikrakstus ar nacistu zvērības attaisnojošam fotogrāfijām, un šausmu stāstiem ar kuriem Cukuram nebija sakara. Apsūdzības tika veidotas pēc Gebelsa ieteikums "Kad jūs melojiet - jums jāmelo tā lai neviens nevar iedomāties, ka tā var melot!" .
Jāsaka, ka slepkavu sarakstītajā grāmatā "Rīgas bendes nāve" ir minētas liecības, uz kurām balstoties tiek apgalvots, ka Cukurs ir piedalījies nacistu noziegumos. Veicot ilgu un padziļinātu pētniecisku darbu, esam noskaidrojuši un pierādījuši, ka šīs liecības ir meli vai falsifikācijas. Trijās no piecām liecībām ir minēts, ka Cukurs ir piedalījies noziegumos, kuri pastrādāti laikā, kad Cukura nemaz Rīgā nebija, gluži tāpat kā Arāja biedru vidū. Savukārt divas citas ir viltojums, jo to "autori" par tādām nemaz nezina.
Brāļu Kapi ir speciāli izveidoti Brīvības cīņās kritušajiem un apbedīšanu tajos nosaka Brāļu Kapu komitejas noteikumi. Ne Nils Ušakovs, Ne Gailītis un ne Upmalis, ne Prezidenta vēsturnieki.
Šis ir arī atklāts aicinājums jebkuram, kurš ir pārliecināts par pretējo šeit minētajam,uz atklātu, publisku diskusiju.
Komentē Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks Ritvars Jansons:
Mosasad tiešām Cukuru nogalināja bez tiesas. LR Ģenerālprokuratūra, izmeklējot Cukura darbību nav ne apgalvojusi, ne noliegusi Cukura saistību ar nacistu noziegumiem. Starptautiska izmeklēšana šai lietā nav bijusi.
Kas attiecas uz Brāļu kapiem- tad ir jāmaina Brāļu kapu nolikums, kurā jānosaka, ka nacisma un komunisma represīvo iestāžu darbinieki nevar atdusēties Brālu kapos. Cukuru saita ar darbību vācu drošības dienesta -SD Arāja komandā.
Šobrīd pēc nolikuma šķēršļu viņa apbedīšanai nav, jo Cukurs piedalījies Brīvības cīņās. Taču nolikuma maiņas gadījumā no kapiem jārok ārā Latvijas PSR iekšlietu tautas komisāra vietnieku Jāni Cini, kurš 1941. gadā parakstīja deportāciju pavēles par 2479 Latvijas ieddzīvotāju izvešanu 14. jūnijā. Arī tas izraisītu rezonansi - tāpat kā Cukura apbedīšana.
Taču šeit mēraukla ir viena- likums. Nevar vadīties pēc politiskās konjunktūras Jāpierāda Cukura vaina vai nevainība, vai arī jāsakārto normatīvie akti par apbedīšanu.