Mums vajadzīgas humanitārās zinātnes vienīgi tādā gadījumā, ja esam uzticīgi cilvēcības idejai. Ja humanitārās zinātnes ir novecojušas, var gadīties, ka cilvēcība zaudē savu nozīmību.
Es to nedomāju tādā nozīmē, ka mēs kļūstam "mazāk cilvēcīgi" jeb "necilvēcīgi". Jebkurā gadījumā mēs dzīvojam laikā, kad tādas tradicionāli uz cilvēku orientētās rūpes kā "tiesības" tiek attiecinātas arī uz dzīvniekiem, ja ne uz dabu kopumā. Problēma ir tā, vai būt cilvēcīgam ir kaut kas atšķirīgs, kas izvirza īpašas prasības augstākajai izglītībai. Manuprāt, atbilde joprojām ir "jā".
Mūsu dienās skan vecmodīgi raksturot universitātes mērķi kā cilvēku "kultivēšanu", it kā tā būtu glorificēta beidzamā skola. Tomēr, ja atliekam malā tās elitāro vēsturi, šajā idejā paliek spēcīgas patiesības elements, it īpaši attiecībā uz humanitārajām zinātnēm. Kaut gan mēs tagad domājam par akadēmiskajām disciplīnām, arī humanitārajām, kā "pētījumu vadītām", tas nepasaka visu par universitātes vēsturisko lomu primāta Homo sapiens pārvēršanā par radījumu, kura intereses, cerības un sasniegumi pārsniedz sekmīgu dzimumvairošanos.
Tas, kas sākotnēji tika dēvēts par humanitārām zinātnē", deva nepieciešamās iemaņas šai pārvērtībai. Pakļaujoties kopējam runāšanas, rakstīšanas, lasīšanas, novērošanas un aprēķināšanas režīmam, "taisni stāvošais pērtiķis" ieguva spēju diskutēt publiski. Tas deva iespēju vispirms viņam un pēc tam arī viņai iegūt autoritāti neatkarīgi no izcelsmes, kā rezultātā izveidojās tīkli un pat institūcijas, kuri sniedzās tālu pāri asins saitēm. Mēs pārāk viegli aizmirstam, ka mūsu neviendabīgās sabiedrības balstās uz vismaz atšķaidītu šīs mācības versiju, lai saglabātu politisko vai ekonomisko kārtību.
Universitāte sākās ar humanitārajām zinātnēm pamatā, taču tagad tā "spēlē sunīšus" ar dabaszinātnēm. Tas lielākoties tāpēc, ka dabaszinātnes vistuvāk imitējušas produktivitātes pasākumus, kas saistīti ar rūpniecību.
Rezultātā radusies mentalitāte "lielāks ir labāks", kas uzsver nepieciešamību pēc aizvien lielāka skaita publikāciju, patentu un citējumu. Tomēr ir tendence ieturēt šo kursu, pārāk nerūpējoties par to, kā — un vai — šie pasākumi iekļaujas kaut kā tādā, kam ir lielāka sociālā, kultūras un pat ekonomiskā nozīme.
Datubāze Science Citation Index, kas sākotnēji bija paredzēta, lai palīdzētu pētniekiem saskatīt kopīgās attīstības tendences arvien sarežģītākajās zinātnes jomās, ir palīdzējusi izmērīt zinātnieku darba ražīgumu. Taču tagad šīs tendences tiek pārvērstas normās, pēc kurām tiek novērtēta konkrētu universitāšu, departamentu un pat atsevišķu pētnieku darbība. Tas, ko ir visvieglāk izmērīt, sajaukts ar to, ko ir visvairāk vērts mērīt.
Taču, paraugoties dziļāk, viss šis domāšanas veids atstāj novārtā zināšanu skaidri izteikto transformējošo spēju, kurā specializējas humanitārās zinātnes. Lai adekvāti novērtētu šo spēju, jāparaugās uz tās pavairojošo efektu. Tāpat kā ar Džona Meinarda Keinsa ideju, ka sabiedrisko investīciju atdeve jāmēra kā šo investīciju visā ekonomikā un sabiedrībā stimulēto citu investīciju ilgtermiņa sekas, tas pats notiek arī ar zināšanām, ko ģenerē humanitārās zinātnes.
Šī ideja ir zaudēta mūsdienu universitāšu saimnieciskajā aprēķinā, kas izturas pret to, kas notiek starp pasniedzēju un studentu, kā kaut ko līdzīgu tam, kas notiek starp ražotāju un patērētāju tirgū. Abos gadījumos tiek pieņemts, ka apmainītās preces vērtība tiek noteikta tūlīt pēc tās piegādes, vadoties no tā, kā tā apmierina tūlītējo vajadzību. Nav nekāds pārsteigums, ka studenti novērtē savu grādu pēc pirmās darba vietas, ko tas viņiem nodrošinās, nevis pēc dzīves, kādai tas viņus sagatavos turpmākajam pusgadsimtam.
Mūsu dienās ir grūti noticēt, ka labklājības valsts ziedu laikos universitātes bija gan elitārākas, gan saņēma lielāku sabiedrisko finansējumu nekā tagad. Tolaik tika uzskatīts, ka akadēmiskās apmācības labumus uzkrāj ne vien un ne galvenokārt tie, kuri to saņem, bet arī — kas ir vēl svarīgāk — pārējie iedzīvotāji, kuru dzīves tiek dažādi bagātinātas ar humanitāro un dabaszinātņu pielietošanu.
Protams, šī bagātināšana ietvēra tādus praktiskos labumus kā pavērsienus medicīnā un darbaspēku taupošas tehnoloģijas. Taču humanitāro zinātņu sniegtās bagātības nebija mazāk ilgstošas, kaut gan to delikātākais raksturs apgrūtināja to izsekošanu. Tomēr, pārfrāzējot Keinsu, katru reizi, kad mēs ieslēdzam radio vai televizoru, lasām laikrakstu, paņemam rokā romānu vai skatāmies filmu, mēs nokļūstam viena vai vairāku mirušo humānistu varā, kuri noteica kompetences ietvarus, caur kuriem mēs redzam pasauli.
Savā garajā akadēmisko zināšanu galvenās formas vēsturē humanitārās zinātnes bieži tika kritizētas par savu graujošo raksturu. Ja kāds tagad šaubās, vai humanitārajām zinātnēm vispār ir kāda ietekme, tas tikai atspoguļo primitīvo un tuvredzīgo veidu, kādā mūsu dienās tiek mērītas un novērtētas akadēmiskās zināšanas.
Varbūt tas piederētos būtnēm, kuru dzīves ir "vientuļas, trūcīgas, nejaukas, brutālas un īsas", ja atceramies Tomasa Hobsa dabas stāvokļa aprakstu. Taču tas nodara smagu netaisnību tiem no mums, kuri joprojām tiecas pēc pilnvērtīga cilvēcīguma.
Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate