Matiks norāda, ka pretēji viedoklim par kapitālismu kā nepārprotami veiksmīgu sistēmu, kurā krīzes gadās, kaut cikliski, bet reti, jau laika posmā no 1800. gada līdz XX gadsimta trīsdesmito gadu beigām, kas tiek uzskatīti par kapitālisma uzvaras gājiena laiku, sistēma depresijas stāvoklī pavadījusi vismaz trešo daļu, bet varbūt pat pusi (atkarībā no depresijas definīcijas) no šī perioda.
Kur, pēc Matika domām, slēpjas depresijas un arī perspektīvā gaidāmo nepatikšanu iemesli? Profesors kā vienu no riskiem min to, ka kapitālistiskā ekonomika arvien lēnāk ģenerē reālu, «dzīvu» naudu un, lai turpinātu attīstīties, nopelnīto aizvieto ar «solījumu atmaksāt kaut kad nākotnē», citiem vārdiem sakot, ar parādiem. Situācijas apraksts it kā visiem zināms, tomēr Matika tēzes būtiskums ir tas, ka viņš norāda uz šo ekonomikas funkcionēšanas mehānismu kā tādu. Te vairs nav runa par atsevišķām pārkarsušām nozarēm, kuru uzbūvētā piramīda agri vai vēlu sabrūk. No šī viedokļa tādi savulaik nogrēkojušies sektori kā IT, bankas, nekustamais īpašums u. c. ne ar ko nav sliktāki par citiem, jo princips ir viens - aizņemšanās. Un, kā indīgi piezīmē Matiks, vēl pikantāk, ka biznesa institūcijas (piemēram, bankas) šos parādus (vienalga - privātpersonu vai valdību) savās bilancēs liek kā peļņu. It kā viss pareizi - ja kredīts tiek atmaksāts, kāpēc lai šo naudu nesauktu par peļņu? Tas, ko akcentē ekonomists, ir kaut kāda filozofiska ačgārnība rēķināties, vadīties pēc tā, kas var notikt, bet var arī nenotikt.
Matikam nav atbildes, kā no grāvja, kurā tik vērienīgi esam iebraukuši, izkļūt; viņu, kā pats atzīst, interesē, kā cilvēki pasaulē - un te nav runa par konkrētiem demonstrantiem Atēnās vai Parīzē - reaģēs uz strupceļu.