Latvijas pēdējo gadu pieredze liecina, ka ir valsts sekretāri, kuri ne tikai pārdzīvo n-tos ministrus (tas būtu normāli) un krietni labāk zina nozares drēbi nekā ministrs (piemēram, vēl nesen Labklājības ministrija), bet nereti kļūst par konkurējošām figūrām nozarē un zināmā mērā īstajiem politikas veidotājiem. Kā piemērus var minēt Izglītības un zinātnes, Ārlietu, arī Ekonomikas ministriju. Spēcīgs valsts sekretārs var gan nobremzēt ministra ieceres, gan, žargonā runājot, palikt cūku. Ministram jārēķinās, ka valsts sekretārs ar pamatīgu stāžu ir apaudzis ar savām neformālām attiecībām, gan izvietojot sev lojālus cilvēkus ministrijas struktūrās, gan uzturot kontaktus ar konkrētās nozares spēlētājiem. Iepriekš minētais nenozīmē, ka jaunam ministram a priori ar aizdomām jāskatās uz savu valsts sekretāru, bet, ja viņš vēlas kaut cik būt noteicējs savā saimniecībā, tad viņam jāspēj iziet ārpus savas apspriežu telpas un sekretariāta.
Ja valsts sekretāru jaunais ministrs, kā smejies, saņem mantojumā, tad padomnieku komandu viņš veido pats. Un - lai gan pats jēdziens it kā paredz ministram lojālus savas nozares ekspertus, var gadīties, ka padomnieki sāk pārsniegt savas pilnvaras. (Atcerēsimies bijušās kultūras ministres Demakovas sūkstīšanos jau pēc pilnvaru nolikšanas.) Līdzīgi ar padomnieku prasmēm - ja atceramies Dombrovska valdību Nr. 2, tad virkne kļūmju ekonomikas ministra komunikācijā saistās ne tikai ar objektīviem iemesliem, bet sabiedrisko attiecību padomnieka mierīgu noraudzīšanos, kā Kampars «paliek sevi zem uguns». Protams, ir arī pretēji piemēri, kad padomnieki ir vienlaikus lojāli un spējīgi (piemēram, Titavs Repšes komandā).
Līdz ar to par jauno ministru potenciālo veikumu un kļūdām varēs spriest labāk tad, kad būs lielāka skaidrība, kādus cilvēkus viņi aicinājuši par saviem padomniekiem un kā viņiem veidojas attiecības ar konkrēto ministriju valsts sekretāriem.