Politiķu darba lielu daļu sastāda partiju sponsoru “ziedoto” finanšu līdzekļu atstrādāšana. Kas spēj finansēt partijas tik mazā valstī kā Latvija? Kur rodas finanšu līdzekļi, ko iepludināt politikā savu interešu aizstāvībai? Ārvalstu un to uzņēmēju intereses (meklējot noieta tirgus pieejamību vai lētu resursu un darbaspēka vidi) un Latvijas lielo uzņēmēju vajadzība pēc likumdošanas, kas neļauj attīstīties mazajiem un vidējiem (MVU) un amatnieciskām darbības formām, pasargājot “lielos” interesējošo tirgus daļu.Latvijas politiķi un partijas strādā pēc principa - skaisti solījumi pirms vēlēšanām (nopērkot labāko reklāmas speciālistu spējas) un naudas devēju vajadzību apmierināšana - pārējā laikā. Šis nav īstais brīdis turpināt brist purvā aizvien dziļāk. Latvijas uzņēmēji un nodarbinātie (protams, ne visi) sagaida politiķu uzdrošināšanos mainīt vēlēšanu un partiju finansēšanu sistēmu, kas pavērtu ceļu uz godīgāku politiku pret MVU un individuāli nodarbinātajiem, kuri cīnoties par izdzīvošanu, esošajā situācijā, nav spējīgi rast iespējas kooperēties, apvienoties spēcīgās pārstāvju organizācijās. Politiķi nesteidz atzīt, ka MVU un individuāli nodarbināto nespēja ir valsts pārvaldes panākums, kalpojot partiju finansētājiem.Vairs nav laika, pat opozīcijas un Saeimā nepārstāvēto partiju iekšienē, diskutēt par, iespējams, lieliskiem risinājumiem. Jebkurai organizācijai, politiskajam spēkam, uzņēmējam, strādājošajam ir jāizsaka savas idejas par Latvijas ekonomikas attīstības iespējām. Nav jāpatur “es to izdomāju” princips, kas lieti noderētu pirmsvēlēšanu laikā. Tādēļ arī vēlos izklāstīt savas pārdomas par ražošanas sektora attīstības iespējām.
Nacionālā produkta noteikšana
Runājot par valsts ekonomijas atveseļošanu, dzirdam frāzes par eksporta atbalstu, par garantētu kredītu izsniegšanu uzņēmējdarbības vidē. Bet nonākot līdz kritēriju noteikšanai konkrētām rīcībām, atkal tas pats - MVU, nerunājot par individuāli nodarbinātajiem, var nesapņot par uzņēmējdarbības vides uzlabošanu un konkurences palielināšanu.
Pirms spriest par finanšu līdzekļu sadali, politiķiem ir jāvienojas par virzienu. Ko īsti attīstīsim? Latvijķīnu vai Latviju?
Viens no svarīgākajiem kritērijiem, nosakot prioritātes, kam dot un kam nē, šķiet, ir uzņēmuma piederība Latvijai. Iespējams, tas skan nacionālradikāli, bet paskaidrošu:
1) Atbalstāmajiem uzņēmumiem būtu jābūt Latvijas iedzīvotāju īpašumā, lai ieguldīto finanšu līdzekļu apgrozījuma maksimālā daļa paliktu Latvijas finanšu sistēmā.
2) Atbalstāmajai nozarei (nozarēm) būtu, lielākoties, jāpārtiek no vietējām izejvielām, vai jāizmanto Latvijā otreizēji pārstrādāti materiāli, nodrošinot naudas plūsmu valsts iekšienē, un atbalstot pakārtotās, tieši neatbalstītās, nozares.
Tikpat svarīgi, ja ne vēl svarīgāk, veidojot atbalsta piešķiršanas kritērijus, būtu izvairīties no lielražošanas interešu lobēšanas (nosakot atbalstāmo uzņēmumu minimālo apgrozījumu, eksporta apgrozījumu utt.). Jau ilgāku laiku Eiropas lielražošanas tempi krītas, un Latvija nav izņēmums. Nav iespējams balstīt Latvijas ekonomiku uz brūkošas rūpniecības rēķina.
Ieguvumi no MVU un individuāli nodarbināto atbalsta
Veidojot MVU un amatniecību atbalstošu likumdošanu un finanšu atbalsta pasākumus tiktu panākti svarīgi uzlabojumi tautsaimniecības un arī visu Latvijas iedzīvotāju labā:
* Peļņas daļas vienmērīga sadale. Pavisam vienkārši - atbalstot lielo rūpniecību, tiek atbalstīta dažu desmitu cilvēku peļņas gūšanas iespēja. Latvijā ir nepieciešama ienākumu peļņas daļas vienmērīgāka izdale, veidojot plašāku vidusslāni, tādējādi palielinot iedzīvotāju pirktspēju.
* Ātrāka reakcija uz ieguldītajiem atbalsta līdzekļiem. MVU un individuālo ražotāju spējas uzlabot savas darbības - inovatīvu risinājumu ieviešana, produkcijas vai pakalpojuma piedāvājuma klāsta, izmantoto materiālu, enerģijas avotu, tehnoloģiju izmaiņas - ir daudz plašākas un dod spēcīgāku efektu kopējās situācijas uzlabošanai.
* Enerģijas resursu vienmērīga sadale un alternatīvu risinājumu iespējas. MVU un amatnieciskais ražošanas sektors daudz veiksmīgāk spēj izmantot tādus enerģijas avotus, kas nav atkarīgi no ārvalstu piedāvājuma. Enerģijas ieguve no vēja, saules, zemes siltuma, koksnes, biomasas utt. ir iespējama un svarīga sadaļa Latvijas enerģijas tirgus uzlabošanā.
* Labāka valsts infrastruktūras, darbaspēka un izmantošana. MVU un individuālā darba veicēji nav tik ļoti atkarīgi no energoresursu centriem, dzelzceļa, ostu, pilsētu tuvuma. Mazā ražošana var tikt organizēta visā Latvijas teritorijā, attīstot tālākus novadus, ciemus, mājsaimniecības. Rodas vienmērīgāks valsts darbaspēka izmantojums un tā atalgojums.
* Labāks valsts resursu pielietojums. Lielie ražotāji reti spēj iztikt tikai ar Latvijas dabas resursu piedāvājumu. Atbalstot lielo ražošanu, veidojas situācija, kad Latvijas dabas resursi netiek izmantoti maksimāli veiksmīgi. Piemēram- mazās galdniecības izmanto arī zemākas kvalitātes kokmateriālus, jo tās spēj materiālu apstrādāt veidos, kādos to nespēj rūpnieciskās iekārtas un tehnoloģijas.
* Latvijas nacionālā produkta izveidošanās. Ja lielražošanas produkcija tiek pasūtīta no ārvalstu tirdzniecības tīkliem, izslēdzot Latvijas intelektuālā darba vērtību pievienošanu, tad MVU un amatniecībā ražotais produkts tiek radīts Latvijā no A-Z, iesaistot Latvijas dizaineru spējas, rēķinoties ar patērētāju utt. Ja Latvija vēlas piedāvāt Eiropai savu produktu, tad tam būtu jāietver arī tas īpašais, kas var rasties tikai šeit, kas uzrunās klientus visā pasaulē ar savu negaidītību, jauniem risinājumiem utt. Lielisks piemērs ir Laimas Kaugures lina audumi, kas pārsteidz pasauli ar netradicionālu skatījumu.
* Latvijas zinātnieku potenciāla izmantošana. Latvijas lielie ražotāji apmeklē mūsu zinātniekus brīžos, kad nepieciešami ārvalstu sertifikācijām nepieciešamie dokumenti un atzinumi. Latvijas zinātnieku darbības jomas aptver daudz Latvijas ražošanas sfēras, un jaunāko pētījumu eksperimentālām sērijām ir nepieciešami vietējie uzņēmēji, kas spētu šo darbu paveikt. Latvijas arhitektiem, dizaineriem, materiālu speciālistiem, tehnologiem utt. pietrūkst aktīvas mazās uzņēmējdarbības formas.
* Konkurences dabiska pašregulēšanās. Lielās ražošanas lobēšana nespēj nodrošināt vienmērīgu konkurenci ražojošajā sektorā. MVU un īpaši individuāli nodarbinātie amatnieki ir tā ražošanas daļa, kur notiek dabiska cenu regulācija.
* Ekoloģiska produkta izveidošanās. Mazie uzņēmumi ir daudz tuvāk dažādu ekoloģisko prasību apmierināšanai, jo spēj izmantot alternatīvas enerģijas politiku, vietējos izejmateriālus u.c.
Vēl daudz un dažādi var apskatīt ieguvumus, ko sniegtu politiska atteikšanās no lielražošanas atbalstīšanas.
Aizsargmehānismi
Protams, būs daudzi iebildumi par Eiropas Savienības normām un regulām. Latvijai nav jābūt peramajam puikam lielo onkuļu vidē. Ir dažādi veidi, kā ienest atbalsta formas mazajiem uzņēmumiem mūsu ekonomikā.
Svarīgi būtu likumdošanā nodalīt ražošanu no amatnieciskā darba (ieskaitot bezsēriju ražošanu). Šāda ražošanas sektora sadale ļautu samazināt uzlikto dramatisko slogu uz mazo uzņēmumu pleciem - nodokļu, darba pārraudzības mehānismos.
Nav neiespējami valsts un pašvaldību pasūtījumos izveidot un uzstādīt augstākas ekoloģiskās u.c. veida prasības, kas ļautu mazajiem uzņēmumiem līdzvērtīgi konkurēt ar lielražotājiem. Tāpat valsts un pašvaldību pasūtījumos vajadzētu ieviest prasību pēc produkta izstrādes Latvijā, kur tas iespējams (telpu iekārtojums, apmēbeļojums utt.), pamatojoties uz mentalitātes atšķirībām.
Politikā esošajiem ļaudīm pašiem būtu jādomā kā atbalstīt vietējā produkta izmantojumu.
Kas jāmācās MVU un individuāli nodarbinātajiem
Lai veiksmīgi attīstītos MVU un amatniecības sektors, pašiem uzņēmējiem ir jāsaprot kooperācijas nozīme. Materiālu iegāde, transports, energoapgādes jautājumi, tirdzniecība, eksports utt. ir sfēras, kurās ir iespējamas dažādas kooperācijas formas.
Tomēr vissvarīgāk, lai spētu aizstāvēt savas un visas sfēras intereses, ir jāiemācās un jānovērtē profesionālo pārstāvniecību, organizāciju nozīme. Ne tikai kvalifikāciju jautājums un darbības atļaujas, bet tieši kopējo jautājumu risināšana un pārstāvēšana valsts līmenī ir šādu organizāciju uzdevums.
Kas jāmācās valsts pārvaldei
Valsts pārvaldei ir jāsaprot, ka mazos uzņēmējus un amatniekus pārstāvošās profesionālās organizācijas ir tik nespēcīgas tieši līdzšinējās politikas dēļ. Amatnieks vai mazā uzņēmuma vadītājs, pildot neprātīgās prasības, strādā bez atelpas. Cilvēku galvās ir vislabākie piedāvājumi, bet tiem nav laika, jo ir jāizdzīvo. Tā vietā, lai novirzītu naudu lielražošanai, ir nepieciešams sniegt atbalstu gan mazajiem uzņēmējiem (atvieglojot nodokļus un neadekvātās prasības darba pārraudzībā, kas pārklājas ar strādājošo atbildību, ko tiem uzliek iegūtā kvalifikācija), gan tos pārstāvošajām organizācijām, lai tās spētu veikt tik nepieciešamo darba vides sakārtošanu- nodarbināto publiska reģistra izveidi un uzturēšanu, kas kalpotu par kvalitātes garantiju, izvēloties darbu izpildītāju. Valstij ir jāatrod līdzekļi, kas ļautu izglītot sabiedrību par vietējā produkta un pakalpojuma izmantošanas nozīmi.