Ja skatītājam ir tiesības kritizēt «patīk-nepatīk» līmenī, tad raidorganizācijas vadītājam selektīvi noniecināt kāda viena (esat dzirdējuši kaut ko par citiem?) raidījumu bez kvalitatīvas satura izvērtēšanas nudien neklātos. Un varbūt Kota kungs būs pamanījis, ka par to, kas notiek mūsu zemē, stāsta ne tikai Latvijā un ne tikai televīzijā, bet kā nevar, tā nevar visu līdz galam ne uzrakstīt, ne parādīt.
Kaut arī pašas LTV pētnieciska, interviju un sarunu stila raidījumi pievērš lielāku skatītāju uzmanību, īsta līdzinieka tam nav arī citos kanālos.
Protams, ne visi raidījuma dalībnieki godprātīgi izmanto ētera laiku un vai nu izvairās no diskusijas vai reizēm pat vienkārši sevi reklamē. Taču diezin vai skatītājs ir tāds muļķis, ka, vienmēr neredzot nemīlētāko politiķu «asinis», vairs nespētu izdarīt pareizus secinājumus nākamajās vēlēšanās. Turklāt ne tikai pieredzējušajam un profesionālajam žurnālistam Jānim Domburam, bet arī citiem iedzīvotājiem aktīvāk jāprasa atbildība no tautas kalpiem.
Vai jums tomēr nešķiet, ka te runa nav ne par raidījuma kvalitāti, ne par LTV budžeta iespējām, bet par netīkamajiem jautājumiem, uz ko nedēļu pēc nedēļas visas Latvijas priekšā ir spiesti atbildēt politiķi vai ierēdņi?
Nez vai viņu starpā ir kāds, kuram gribas palikt par muļķi, klusējot kā partizānam, vai arī tikt apkaunotam, demonstrējot savu nekompetenci.
Tādēļ, ja reiz LTV bosam drīkst šķist, kāpēc ne žurnālistam? Man šķiet, ka, slēpjoties aiz rūpēm par skatītāju interesēm, sabiedriskās televīzijas vadītājs vēlas viņiem laupīt vienu lielu iespēju turpmāk uzzināt, kas īsti Latvijā notiek.