Katram vēlētājam, lai viņa balsij svars

Protams, ar Kipru mēs varam līdzināties un mēģināt to apsteigt, lai iegūtu pašas dārgākās valsts pārvaldes statusu Eiropas Savienībā. Pašreizējo politisko partiju finansējumu Latvijā strikti ierobežo Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likums. 2001.gada 22.maijā Eiropas Padome nāca klaja ar tās rekomendācijām par politisko partiju finansējumu, kur, cita starpā, kā viens no būtiskākajiem punktiem minēts partiju finansējums no valsts budžeta, lai mazinātu politisko partiju atkarību no to naudas devējiem. Lieki piebilst, ka abas mūsu kaimiņvalstis — Lietuva un Igaunija — sekojušas šīm rekomendācijām. Vilcināšanās ieviest partiju finansēšanu no valsts budžeta radījusi pavisam nesamērojamu partiju atkarību no to "sponsoriem" un mazinājusi vēlētāju ietekmi politiskajos procesos Latvijā. Tāpat jāatzīst, ka šim jautājumam nav bijusi ierādīta pienācīga vieta Latvijas politiskajā dienas kārtībā, un vilcināšanās ar piemērotu modeļu meklējumiem aizņēmusi pārāk ilgu laiku. Partiju finansēšanai no valsts budžeta ir pietiekami daudz iedvesmojošu modeļu gan Eiropas Savienības "vecajās" dalībvalstīs, kur šie modeļi veiksmīgi darbojas kopš sešdesmito gadu vidus, gan "jaunajās" dalībvalstīs, kuras pievienojās ES 2004.gadā. Latvijas uzdevums būtu meklēt un atrast Latvijai atbilstošāko, pielāgojot to jau esošajam likumam par partiju finansēšanu. Ministru prezidenta izveidotā darba grupa, kurā līdzdarbojās Finanšu un Tieslietu ministrijas, KNAB, Valsts kanceleja, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas, Providus un Sabiedrība par atklātību Delna, kā arī daži politologi, ir nonākusi pie atziņas, ka agrāk vai vēlāk daļēja partiju finansēšana no valsts budžeta būtu nepieciešama. Izstrādātā koncepcija piedāvā trīs variantus. Pirmais no trim paredz novērst esošās nepilnības, bet nepiesaistīt līdzekļus no valsts budžeta, tātad atstāt politiskās partijas situācijā, kādā tās, pateicoties Latvijas likumdošanai, nonākušas, proti, "sponsoru" meklējumos. Abos pārējos variantos likts priekšā ieviest finansējumu politiskajām partijām, daļēji apmaksājot priekšvēlēšanu aģitācijas izvietošanai nepieciešamo raidlaiku vai piešķirot ikgadēju valsts dotāciju konkrētiem partiju administratīvajiem izdevumiem proporcionāli par partiju nobalsojušo skaitam. (Ar šīs darba grupas piedāvājumu var iepazīties KNAB mājaslapā: http://www.knab.gov.lv/lv/knab/press/article.php?id=4140) Darba grupas atzinumā lasāms: "Faktiski partiju finansējums vairumā gadījumu ir atkarīgs no neliela personu skaita. Tādējādi sabiedrības norobežošanās no partijām var veicināt partiju atkarību no atsevišķu dāvinātāju interesēm, kas ne vienmēr var sakrist ar sabiedrības vairākuma vēlmēm..." Domāju, ka nav iespējams pateikt precīzākiem vārdiem to, kas būtībā atspoguļo pašreizējo situāciju politisko partiju finansēšanas jomā Latvijā. Bez jau pieminētās atkarības no dāvinātāju vai ziedotāju naudas situācijā, kad sabiedrības vairākuma vēlmes ne vienmēr var sakrist ar dāvinātāju vēlmēm, Latvijai ir pienākums kā vienu no tās prioritātēm virzīt likuma par partiju finansēšanu izmaiņas, apspriežot tās publiskā un atklātā debatē — jo maksātājs būs partiju vēlētājs, mūsu valsts pilsonis. Latviešiem ir sakāmvārds: "Kas maksā, tas pasūta mūziku." Samērīgs finansējums no valsts budžeta ir vēl viens demokrātisks mehānisms, lai ikviens Latvijas vēlētājs varētu prasīt politisko atbildību par padarīto un nepadarīto Latvijas tautas kalpiem.