Kompensējamo medikamentu budžeta samazinājums apdraud pacientus

ghhg

ghhg

ghhg

Piederu pie cilvēkiem, kuriem zāles ir vajadzīgas regulāri. Diemžēl ar laiku rodas blakusparādības. Ārsts, protams, var piemeklēt citus preperātus, taču bieži vien līdzmaksājums tad ir tik liels, ka faktiski neiespējami to samaksāt /vēl jo vairāk gadījumā, ja nepieciešamas daudzas zāles/. Ja summa kompensējamajiem medikamentiem vēl samazinās, tad daudzi jo daudzi cilvēki tiešām nokļūs izvēles priekšā - pirkt medikamentus un iztikt ar minimālu pārtikas devu, kas faktiski nenodrošinās organisma viselementārākās vajadzības, vai arī daļēji atteikties no zālēm un paātrināti doties viņsaulē. Piemēram, es nezin vai 'izvilktu" vairāk par mēnesi /ja nu vienīgi regulāri saucot "ātros", bet tas jau valstij iznāktu vēl dārgāk/. Kāpēc tik bieži valsts politika ir tik tuvredzīga? Būvējam vājprātīgi dārgu tiltu, bet kā izrādās satiksmes sastrēgumi diez vai daudz ko mazināsies. Atjaunojam Mežaparka estrādi, bet nekvalitatīvi /un vispār tūlīt gribam to nojaukt - naudiņa vējā/. Šādu piemēru var uzskaitīt neizsakāmi daudz - nauda tiek izšķērdēta uz nebēdu. Tad nu valsts cenšas "izbraukt" uz savu iedzīvotāju /šajā gadījumā jau tā nelaimīgu slimnieku/ rēķina. Nožēlojami! Tāpēc nav ko brīnīties, ka brauc projām tūkstošiem, un ne jau visi tikai naudas trūkuma dēļ. Citās valstīs cilvēks ir vērtība, mums - nē. Man tiešām žēl, ka arī es nevaru aizbraukt - slimība to neatļauj. Bet par savu valsti man ir kauns...

Bet ja runā tieši par pašu budžetu, tad situācija ir tieši tāda pati kā ar naudu, kas ir atvēlēta veselības aprūpei kopumā: tā kā vairums slimnieku, kas savlaicīgi nesaņem palīdzību, uzreiz tomēr nemirst, tad galu galā visa slodze glustas uz neatliekamo palīdzību, kas vienalga ir bezmaksas. Un tā nu tāds slimnieks regulāri ar ātrajiem tiek vizināts uz slimnīcu un tur kaut cik nostabilzets līdz nākamajai reizei, kas var pienākt visai drīz. Vai tiešām tas ir lētāk, nekā nodrošināt medikamentus, kas daudziem iespējams ļautu iztikt ar ambulatoru palīdzību?

Ir vēl viena problēma: ko iesākt, ja tev ir nepieciešams kāds (ne tas dārgākais) no sarakstā iekļautajiem medikamentiem, taču ārsts to atsakās izrakstīt blakusslimību riska dēļ. Tas nekas, ka arī neizrakstot būs problēmas, turklāt šoreiz 100%. Ir cits preparāts, kas ārzemēs ir uzrādījis labus rezultātus taču pie mums to ne visi atzīst. Atbildīgie ierēdņi kaut ko bubina par konsīliju, taču nav skaidrs, kam tas ir jāorganizē. Tad nu jautājums, ko darīt slimniekam? Pirkt neatzīto par pilnu cenu? Pat ja tā nauda ir, tā neapšaubāmi noderēs kaut vai uztura bagātinātājiem vai pašam uzturam. Skraidīt pa n-tajiem ārstiem līdz atrast to, kas izrakstīs jau kompensējamo vai arī noorganizēs to konsīliju? Bet ja tāds neatrodas?.....Kāpēc, piemēram, iestādes nevarētu izdarīt kaut ko tik vienkāršu, kā izveidot veidlapu ar tekstu, ka "Es, tas un tas, esmu informēts un pilnībā apzinos risku, kas ir saistīts ar konkrēto zāļu (nosaukums) lietošanu, tomēr izvēlos tās lietot, lai novērstu tādas un tādas problēmas ar savu veselību....? Vai arī, ja jau sarakstu sastādot nespēj paredzēt visas situācijas, tad varbūt tomēr būtu vērts noalgot kādu sociālo darbinieku, kas palīdzētu tikt skaidrībā ar visiem tiem konsīlijiem un citām formalitātēm?