Tā vietā valdības visiem spēkiem cenšas stiept garumā uzplaukumu, ko vairs nav iespējams noturēt, tādējādi vēl vairāk paaugstinot izejvielu cenas un riskējot radīt ekonomisku un finansiālu sajukumu, kāds iespējams tikai reizi mūžā. Tam visam nebūt nav jābeidzas šausmīgi, taču politikas veidotājiem lielākajā daļā reģionu jāsāk stingri spiest uz bremzēm, nevis gāzes pedāli.
Negaidiet, ka ASV uzņemsies vadību prezidenta vēlēšanu gadā. Gluži pretēji — ASV valdība izdāļā nodokļu atlaides, lai amerikāņi iepērkas, kamēr pakrīt, un tagad Kongress runā, ka vajadzētu darīt vēl vairāk.
Neceriet arī uz topošajiem tirgiem. Izmisīgi cenšoties uzturēt augšupejošo politisko un ekonomisko inerci, to vairākums veic visdažādākos pasākumus, lai nepieļautu savām tautsaimniecībām pilnībā izjust kāpjošo izejvielu cenu triecienu. Tā rezultātā pieaugošās izejvielu cenas apēd finanšu ietaupījumus, nevis iegrožo pieprasījumu.
Mani mulsina tas, ka tik daudzi ekonomikas visziņi šķiet domājam, ka risinājums visām — gan bagātām, gan nabadzīgām — valdībām ir vēl vairāk čeku un subsīdiju izdāļāšana, lai uzturētu ekonomisko bumu. Keinsa stimulu politika varētu palīdzēt mazliet remdināt sāpes atsevišķām valstīm, kuras darbojas izolēti. Taču, ja visas valstis vienlaikus centīsies stimulēt patēriņu, tas nedarbosies.
Vispārējais globālā pieprasījuma pieaugums vienkārši ies pāri malām un izpaudīsies augstākās izejvielu cenās, kas maz palīdzēs ietekmēt patēriņu. Vai tad tas nav acīmredzams? Jā, ASV joprojām turpinās finanšu krīze, taču inflācijas uzkurināšana ir neiedomājami netaisnīgs un neefektīvs veids, kā tikt ar to galā.
Daži centrālo banku vadītāji mums iesaka neuztraukties, jo viņi būšot disciplinētāki nekā centrālās bankas septiņdesmitajos gados, kad pasaule sadūrās ar līdzīgu izejvielu cenu lēcienu. Tomēr šoreiz ir citādi. Izejvielu cenu problēma mums pielavījusies par spīti ievērības cienīgām institucionālām reformām makroekonomiskās politikas veidošanā visā pasaulē.
Vēsturiskais jaunpienācēju pieplūdums globālajā darbaspēkā, no kuriem katrs cer sasniegt Rietumu patēriņa standartus, vienkārši grūž globālo ekonomisko izaugsmi pāri spidometra drošības robežai. Tā rezultātā izejvielu resursu ierobežojumi, kurus mēs kādreiz gaidījām XXI gadsimta vidū, dod mums triecienu tagad.
Pagaidiet, jūs teiksit. Kāpēc mūsu brīnišķīgi elastīgās tirgus ekonomikas gāžas apkārt no sitieniem? Vai augstās cenas neliks cilvēkiem taupīt uz patēriņa rēķina un meklēt jaunus piedāvājuma avotus?
Jā, un tā būtībā notika ar enerģijas piegādi astoņdesmitajos gados. Taču šim procesam ir vajadzīgs laiks, un, tā kā relatīvi neelastīgo topošo tirgus ekonomiku svars globālajā patēriņā aizvien pieaug, pielāgošanās aizņems vairāk laika nekā pirms dažiem gadu desmitiem. Naftas eksportētāji un Ķīna pēdējos gados veido divas trešdaļas pieauguma globālajā pieprasījumā pēc naftas.
Bagāto valstu patērētāji reaģē uz augstākajām enerģijas cenām, un tas palīdz. Piemēram, Ņujorkā iebraukušo privāto automašīnu skaits pēdējos sešos mēnešos samazinājies varbūt par 5%. Sastrēgumi ir mazinājušies, un tagad gandrīz vai var braukt pa pilsētu ar automobili.
Taču citur reakcija ir lēnāka. Braukt noteikti nav kļuvis vieglāk tādās pilsētās kā Sanpaulu, Dubaija un Šanhaja. Dažādu iemeslu dēļ, kuri lielākoties ir saistīti ar valdības iejaukšanos, tikai par dažām tirgus ekonomikām var sacīt, ka tām ir elastīgs pieprasījums pēc resursiem, un tāpēc izejvielu cenu lēcieniem nav īpaši lielas ietekmes uz pieprasījumu.
Centrālo banku vadītāji, kuri mums iesaka neuztraukties par inflāciju, norāda uz algu relatīvo stabilitāti. Paplašināšanās parasti sāk brukt, kad pietrūkst darbaspēka un tas kļūst pārāk dārgs. Taču pašreizējā izplešanās ir neparasta tādā ziņā, ka unikālo (mūsdienu laikmetam) apstākļu dēļ darbaspēka ierobežojumi nav problēma. Gluži pretēji — efektīvs globālais darbaspēks turpina palielināties.
Nē, šoreiz izejvielu resursi ir primārais ierobežojums, nevis sekundāra problēma, kā tas bija pagātnē. Tāpēc izejvielu cenas turpinās celties, kamēr pasaules ekonomiskā izaugsme palēnināsies pietiekami ilgi, lai jaunās piegādes un jaunās taupīšanas iespējas panāktu pieprasījumu.
Šai kontroli zaudējuša vilciena globālajai ekonomikai ir visas raksturīgās pazīmes, kas liecina par milzīgas finansiālas, politiskas un ekonomiskas krīzes tuvošanos. Vai politikas veidotāji atradīs iespēju panākt nepieciešamo starptautisko koordināciju? Būtu jāsāk ar pareizas diagnozes noteikšanu. Pasaulei kopumā ir vajadzīga stingrāka monetārā un fiskālā politika. Ir pienācis laiks sākt bremzēt šo kontroli zaudējušo vilcienu, pirms nav par vēlu.