Kotu nebiedē iespēja zaudēt Domburu un Streipu

Ņemot vērā, ka ļoti skaļi ir izskanējis jūsu izteikums par politiķu boikotu Latvijas Televīzijā (LTV), jājautā: vai šī iespēja vēl arvien tiek apsvērta?

Nē, nu tik skaļi tā nemaz neizskanēja... Tā bija mūsu telefonintervija, kuras laikā es pateicu, kādas varētu būt iespējas, ja turpināsies šāda politiķu attieksme pret sabiedrisko televīziju. Pēc tam, protams, avīzes virsraksts radīja milzīgu skaļumu. Visā šajā skaļumā neviens neuzdeva jautājumu: kā es iedomājos šo politiķu boikotu. Un visi jau sāka interpretēt.

Un kā jūs to iedomājaties?

Vērsties pie Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) ar priekšlikumu, ka mēs arī savā ziņā nepildām likumu un nepiešķiram šo bezmaksas [aģitācijas] raidlaiku.

Un par diskusijām nebijāt domājis?

Nebiju gan.

Ņemot vērā, ka mūsu saruna, uz kuru jūs atsaucāties, ir ierakstīta, tur tomēr diezgan skaidri parādās, ka jūs runājat par politiķu boikotu priekšvēlēšanu diskusijās. Pats arī norādījāt, ka tad uz šīm diskusijām nāks vairāk ekspertu un sabiedrības pārstāvju. Tātad – vai šāda boikota iespēja pastāv vai nē?

Tā nekad nevar pastāvēt, jo sabiedriskās televīzijas pamatpienākums ir strādāt sabiedrības labā un maksimāli daudz ir jāatspoguļo, ko un kā lemj, un kā rīkojas vara. Pašreizējā pārvaldes mehānismā ģenerāldirektoram ir ļoti maz spēju pārvaldīt saturu.

Bet kas tad šis izteikums bija – tas dzima jums sarunas laikā, jūs to jau iepriekš ar kādu bijāt pārrunājis?

Mūsu intervijas laikā – mums bija sarunu pietiekami daudz un nepārtraukti man tika uzdots, kā jūs reaģēsiet un tamlīdzīgi. Tas sakrita ar brīdi, kad bez konsultācijām tika noņemta apsardze, ar brīdi, kad tika izvirzīta versija, ka sabiedriskajai televīzijai par 15% samazinās budžetu. Bija pietiekami daudz iespējamo lēmumu, kas ļoti ietekmē sabiedriskās televīzijas nākotnes darbu. Un tad bija mūsu saruna, kurā vienkārši bija sajūta, ka izpildvara un lēmējvara ir diezgan daudz bloķējusi LTV darbu, un tajā brīdī, protams, ka es teicu iespējamo formu, zinādams to, ka tā nekad nevar realizēties. Bet varbūt pat savā ziņā tas rezultātu sasniedza, jo tajā brīdī tomēr kāds kaut ko sadzirdēja. Es vismaz ceru.

Bet vai ir sabiedriskā medija vadītāja cienīgi nākt pašam klajā ar šādiem skaļiem apgalvojumiem, nevis risinot jautājumu citādāk?

Svarīgi arī saprast, ko žurnālists sarunas laikā uzskata par galveno.

Bet jūs to pateicāt.

Nav šaubu – es to teicu. Bet es gan minēju vārdu «iespējams».

Tad jūs pateicāt kaut ko tādu, ko jūs nedomājāt? Aptumsuma brīdī?

Nē, nekādā aptumsuma brīdī. Es varu atbildēt, ka tas bija emocionāls kliedziens pēc palīdzības, pēc izpratnes, pēc nākotnes, pēc vajadzības saprast, ka lēnām sabiedriskā televīzija tiek soli pa solim ārdīta. Kad mēs bijām NRTP sēdē, kur tika uzaicinātas visas frakcijas, ļoti daudz tika diskutēts, ka varētu būt, ka ir atrasta nauda politiskajām debatēm, kas ir vienreizēja investīcija. Es joprojām varu pateikt – ir absurds, ka noņem LTV apsardzi un uzliek par pienākumu pašai par to domāt. Tad, kad es uzdevu jautājumu, vai es varu pēc mēneša šādā pašā sastāvā lūgt izprast situāciju un piešķirt mērķdotācijas kaut vai teātra izrāžu ierakstiem, tad iestājās diezgan liels klusums. Tas viss rada kopumu, ka LTV tiek uztverta kā īslaicīga platforma, kur realizēt savas vajadzības. Ikdienā sabiedriskā televīzija tiek mocīta, spaidīta, vienkārši atņemti līdzekļi. Ja nekas nemainīsies, būs lielas problēmas.

Kā jūs saprotat LTV funkcijas? Vai priekšvēlēšanu laikā tās primārais pienākums nav palīdzēt vēlētājiem izdarīt izvēli?

Bet tas jau notiek! Nevienu brīdi sabiedriskajā televīzijā neviens no galvenajiem kanālu vadītājiem vai redaktoriem nav plānojuši to nedarīt. Ir izstrādāta pietiekami plaša programma, kā arī pašreiz ir pieņemts lēmums to paplašināt uz iekšējiem un optimizācijas resurusiem.

Kāda ir LTV priekšvēlēšanu raidījumu koncepcija? Raidījumu loks tiks paplašināts?

Saglabājam iepriekš izstrādāto koncepciju, ka ļoti daudzi raidījumi strādā šajā priekšvēlēšanu formātā un analizē partiju programmas. Pēc pašreizējā projekta būs vēl desmit garas politiskās debates un iespējamo, izvirzīto premjeru debates.

Cik finansējuma jums vajag šim 10 debašu ciklam?

Vēl rēķinām. Bet es vēlreiz saku, ka mēs to realizēsim no savām iekšējām rezervēm.

Neprasīsiet neko no valsts?

Konkrēti šīm politiskajām debatēm mēs neprasīsim. Mēs prasīsim apsardzei un prasīsim daudz kam citam.

Tas būs Milžu cīņu formāts, līdzīgi kā iepriekšējos vēlēšanu gados?

Pašreiz pie tā strādā atbildīgie darbinieki. Tiks dota iespēja uzstāties tiešraidē iespējamiem kandidātiem un, protams, ka klāt tiks pieaicināti, iespējams, žurnālisti, iespējams, tiks izmantotas jaunas tehnoloģiskās iespējas — skatītāji varēs iesūtīt jautājumus, maksimāli panākt to, ka šī nav tikai žurnālistu debate, ka pati auditorija varētu piedalīties.

Vai vadītāju vidū būs Jānis Domburs?

Jānim Domburam ir izteikts piedāvājums – nosūtīta rakstiska vēstule vadīt premjeru debates.

Un pārējie raidījumi?

Es gaidu no atbildīgajām personām, kad tiks izstrādāti šie priekšlikumi. Viennozīmīgi ir tas, ka mēs gribam paplašināt raidījumu vadītāju loku un nekoncentrēt vienu vadītāja rokās.

Ar kādiem cilvēkiem tiks paplašināts raidījumu vadītāju loks?

Mums televīzijai ir darba līgumi ar ļoti daudziem žurnālistiem.

Kuri spēj novadīt politiskās debates?

Nav šaubu. Viņi līdz šim ir novadījuši un arī turpmāk spēs.

Piemēram?

Visi LTV darbinieki, kam ir darba līgumi, spēj. Atbildīgajiem redaktoriem ir uzdots savs darbs.  Mums pašreiz raidījumus vada Gundars Rēders. Viņš ir viens, kas to var izdarīt. Kultūras raidījumus vada Arno Jundze, kas, manuprāt, var vadīt debates par kultūras tēmu.

Un par veselību? Par izglītību? Par ekonomiku?

Pagaidām mums raidījumu Sarkanā līnija vada Kristaps Pētersons.

Kādēļ jūs tik ļoti negribat debašu vadīšanu uzticēt Jānim Domburam?

Jānis Domburs līdz šim televīzijā strādā tikai uz autora līguma pamata. Jānis Domburs vienmēr visur, kur vien ir iespējams, ir publiski paziņojis, ka visu dara pats. Viņam nav nevienam jāatskaitās. Šis priekšvēlēšanu laiks, šajā periodā visa atbildība tiek prasīta tikai un vienīgi no manis, un man ir jādeleģē šī atbildība tiem cilvēkiem, kas strādā televīzijā.

Kādēļ debašu vadīšanu nevarētu uzticēt Kārlim Streipam?

Kārlis Streips pašreiz ir ļoti daudz saņēmis politiskās simpātijas. Pat Saeimā NRTP priekšsēdētāja vietniecei ir pienākuši klāt politiski cilvēki un teikuši: «Jūs to Streipu neaiztiekat.»

Kas?

Tieši Janīna Kursīte ir piegājusi pie Daces Bucenieces. Arī mums bija NRTP telpās diskusija ar Saeimas frakciju pārstāvjiem, pamatā bija pozīcija un no opozīcijas tur bija Tautas partija, un tur arī mums bija nedaudz diskusija par Kārli Streipu.

Ja jums piezvanītu kāds politiķis un teiktu, lai neaiztiekat Guntaru Rēderu, jūs arī viņu nepielaistu pie raidījuma vadīšanas?

Noteikti. Tāpēc, ka tajā brīdī, protams, ka, ja man tieši piezvana kāds un saka: jūs neaiztieciet tādu žurnālistu, tā ir vislielākā žurnālista nelaime. Nevis mana kā vadītāja. Bet man, protams, ir uz šādiem zvaniem jāreaģē un jārunā ar šo žurnālistu, un jāsaprot, vai tā nav provokācija. Vēl jo vairāk – šāds zvans ir spiediens uz medija darbību.

Ko jūs esat sapratis Streipa gadījumā? Kas ir šīs politiķu uzmanības izpausmes – provokācija vai kas cits?

Es varu komentēt, ka par raidījumu Skats no malas mums ar Kārli Streipu bija ļoti tieša saruna. Viņš norādīja, ka strādā uz savu auditoriju, ka viņš šo raidījumu vada no komentētāja skatu punkta, ka viņam, protams, var būt brīvs viedoklis, ka viņš savā raidījumā ir tieši aģitējis, kam balsot, kas ir labs. Šajā priekšvēlēšanu debašu laikā, protams, no tā ir maksimāli jāizvairās. Vēl, protams, mums ar Kārli Streipu bija domstarpības par šo te vārdu «banda». Vārds «banda» Latvijā tomēr ir ar juridisku nozīmi.

Jūs nepamanījāt to, ka uzmanību uz šo vārdu «banda» un Streipa apšaubāmo politisko neitralitāti ir vērsuši cilvēki, kas nav politiski neitrāli – tā bija Tautas partijas Jaunatnes organizācijas priekšsēdētāja vietniece?

Mēs sarakstāmies ar diezgan daudziem skatītājiem. Te ir ļoti precīzi uzrakstīts, argumentētas lietas, kuras mums vienalga ir jāizskata, vai tas ir politiķis, vai iedzīvotājs...

Jums neliekas dīvaini, ka Streips 2007. gada rudenī bija Lietussargu revolūcijas pasākumā pie Saeimas, bet tikai 2010. gada vasarā tā kļuva par problēmu?

Nē, stāsts ir par ko citu. Ja politiskā reklāmā parādās žurnālists un šajā reklāmā tā viņa parādīšanās nav saskaņota, tur ir pārkāpumi. Tur arī jebkura iedzīvotāja izmantošana politiskās reklāmās ar šo iedzīvotāju ir jāsaskaņo.

Kā jūs pats vērtējat Kleckina izteikumus par Streipu, ka viņš ir aprobežots puika?

Es nevaru komentēt. Es domāju, ka NRTP priekšsēdētājs Kleckins zina, ko viņš saka un var atbildēt par saviem vārdiem. Manuprāt, tas ir personisks izteikums, ko viņam jākomentē pašam.

Jūs aizstāvat savus žurnālistus, esat mūris, kas aizsargā savu kolektīvu?

Kur viņš ir neaizsargāts? Parādiet man vienu gadījumu, kad kāds ir bijis neaizsargāts? Kolektīvs pret ietekmēm ir nosargāts.

Jūs esat no politiķiem saņēmis kādus mājienus vai ieteikumus par to, ka konkrēti Latvijas televīzijas darbinieki ir nevēlami?

Gribu teikt, ka vairāk no medijiem es šo saņemu. Piemēram, to, ka vienīgais spējīgais politisko debašu vadītājs ir Jānis Domburs. Piemēram, mediju vidē ir diezgan liela aizstāvība Kārlim Streipam. Piemēram, par raidījumu Jauna nedēļa, ka vadītājs, žurnālists Egils Zariņš ir politiski angažēts.

Un no politiķu puses?

Politiķi ar mani tiekoties var izteikt dažādus savus viedokļus, bet tā nav tik publiska telpa. Un arī tad ir jāprecizē, vai politiķis tanī brīdī arī nav sabiedrības pilsonis ar savu viedokli.

Kuri žurnālisti politiķiem nepatīk?

Es neesmu saņēmis konkrētas norādes par konkrētām personām.

Un par konkrētiem raidījumiem?

Par konkrētiem raidījumiem? Nē.

Neko neesat saņēmis?

Nu, ir skaļāki viedokļi par to pašu jau izrunāto Kārli Streipu, bet publiskā vidē arī patreiz arī pašam Kārlim Streipam nemaz nav tik laba tā situācija izveidojusies. Viņš ir ar ļoti lielu pluss zīmi vai mīnuss zīmi. Man liekas, ka šīs vēlēšanas vispār attīstās ar ļoti sliktu noskaņu. Politiķi dala sevi labajos un sliktajos, žurnālisti un mediju vide, nezinu, īpašnieku ietekmē vai kā, bet arī ar to pašu nodarbojas. Sabiedriskā televīzija ar esošo vadību un kolektīvu tieši tāpat tiek polarizēta labajos un sliktajos. Beigās mēs esam labie un ļaunie, un bieži vien aizmirstam, ka aiz visa tā paliek sabiedrības vēlmes skatīties kaut kur nākotnē.

Tad rudenī Domburs un Streips vēl strādās Latvijas televīzijā?

Domburs pats ir izteicies, ka pārskata šīs sadarbības iespējas, pirmkārt. Nezinu, vēl neesmu saņēmis nekādus oficiālus paziņojumus. Esam uzrakstījuši viņam divas oficiālas vēstules, jo līgums paredz reizi pusgadā saskaņot grafikus un mēs tad rakstam, ka mēs labprāt saskaņotu Kas notiek Latvijā? grafiku un esam izteikuši piedāvājumu vadīt premjeru debates. Atbildi pagaidām neesam saņēmuši.

Kas skar Kārli Streipu, ja nebūs īpašu likumu pārkāpumu, tad, protams, nav iespējams tā lauzt līgumu uz viena vadītāja subjektīvām domām.

Kas ir potenciālais likuma pārkāpums?

Tas ir nosaukt kādu personu, vai kādu personu aizvainot, nosaucot viņu rupjā...juridiski nekorektā veidā. Jūs man neprasiet, man uz šo jautājumu ir jāsagatavojas, jāiegūst attiecīgās zināšanas. Ja jūs man prasāt vai viņš strādās, es saku, ka līgumi ir juridisks jautājums.

Vai sabiedriskās televīzijas vadītājam nebūtu jādomā par to, kā «noturēt» savas lielākās zvaigznes? Jūs jau esat zaudējuši komerctelevīzijām gan seriālu, gan De facto komandu.

Sabiedriskajai televīzijai mazā valstī ir jābūt platformai, un nepārtraukti ir jāmeklē un jāievieš jauni cilvēki, kas izaug lielā perspektīvē, pēc tam komerctelevīzijas šos darbiniekus pārpērk. Manuprāt, tā ir normāla un pareiza industrijas attīstība.

Tad jūs sagatavojat žurnālistus, lai viņi varētu strādāt kaut kur citur?

Viena no sabiedriskās televīzijas funkcijām ir dot karjeras iespējas jauniem cilvēkiem.

Bet, kad šie cilvēki aiziet ar saviem faniem, sabiedriskā televīzija zaudē gan satura, gan reitinga ziņā.

Sabiedriskajai televīzijai ir jābūt spējīgai nepārtraukti attīstīties. Es gribētu uzsvērt, ka nav neaizvietojamu cilvēku. Ir kaut kādas robežas, kaut kādi kritēriji, pēc kuriem var pieņemt zināmus lēmumus, tajā skaitā saimnieciski – honorāru lielums, prasību lielums. Ir robežas, pie kurām šos lēmumus var pieņemt. Bet, ja ir perspektīvs cilvēks, kurš patiešām strādā un viņš izvirza tādas prasības, ko sabiedriskā televīzija nevar atļauties, bet komerctelevīzija var atļauties, tad tajā brīdī sabiedriskā televīzija iegūst zaudējumu. Vēlreiz uzsveru – pēc gada pārskatiem komerctelevīzija, kas ir pārņēmusi seriālu Neprāta cena, ir gada pārskatu beigusi ar pusotra miljona zaudējumu. Viņiem nav tādu īpašnieku kā sabiedriskajai televīzijai.