Iestājoties par pulcēšanās brīvību, man nav jāatbalsta katrs kādā sapulcē, gājienā vai piketā paustais viedoklis. Cilvēkiem ir tiesības paust dažādus viedokļus, arī tādus, kas citiem nepatīk. Pulcēšanās brīvība ir nepieciešama demokrātijai, jo tādējādi tiek nodrošināta sabiedrības diskusija un dažādu viedokļu uzklausīšana. Tas nodrošina atklātu diskusiju, izvērtējot visdažādākās idejas, lai mēs nonāktu pie labākajiem risinājumiem mūsu valstī.
Protams, ne pulcēšanās brīvība, ne vārda brīvība nav absolūtas un tās var ierobežot. Taču tas ir jādara likumā noteiktā kārtībā. Runājot par Freimaņa organizēto 1.jūlija piketu, būtiski ir atcerēties to, ka nebija skaidru pierādījumu, ka Freimanis vēlas sludināt nacisma idejas, ko arī konstatēja tiesa. Līdz ar to vispareizākā rīcība būtu bijusi tāda, ka policija jau no piketa sākuma sekotu līdzi tam, vai pasākumā neparādās nacistu simbolika, netiek izteikti slavinoši vārdi nacismam. Ja piketā sāktu slavināt nacisma idejas, tad tas arī varētu būt pamats pārtraukt piketu un vērsties pet šādu ideju slavinātāju. Ja šādas idejas netiktu izteiktas, tad Freimaņa kungam būtu tiesības turpināt realizēt pulcēšanās brīvību – vienīgais, ko aizstāvēja un stiprināja tiesas spriedums. Tādējādi valsts būtu parūpējusies, lai nacisms netiek slavināts, un netiktu pārkāptas arī tiesības pulcēties.
Lai mēs būtu tiesiska valsts, likumi ir jāievēro un spēkā stājušies tiesas spriedumi ir jāpilda ikvienam, arī valsts amatpersonām. Ne velti katrs administratīvās tiesas spriedums sākas ar vārdiem: „Spriedums Latvijas tautas vārdā.” Arī cēlu mērķu sasniegšanai ir jāizmanto tiesiskas metodes. Tas ir tiesiskas valsts pamats, un par to es esmu iestājusies līdz šim un iestāšos arī turpmāk neatkarīgi no tā, kādu amatu ieņemšu.
Vēlos arī uzsvērt, ka intervijā Latvijas Avīzei nevienā brīdī neesmu apgalvojusi, ka iekšlietu ministre Linda Mūrniece būtu aizliegusi gājienu vai devusi kādu rīkojumu. Atbildot uz žurnālista pieļāvuma formā uzdoto jautājumu, „ja "civilizētā" valstī, teiksim, Lielbritānijā, iekšlietu ministrs norādītu nepildīt tiesas spriedumu”, teicu, ka tādā gadījumā „Lielbritānijas ministram nākamajā mirklī būtu jāatkāpjas no amata”.
Vienlaicīgi gribu Graudiņa kungu nomierināt – neviens uz šo Latvijas tiesas likumīgi pieņemto spriedumu starptautiskajā apritē nav skatījies dīvaini, un nav arī dzirdēts, ka antihitleriskās koalīcijas dalībvalstis sāktu atsaukt savus vēstniekus no Rīgas “konsultāciju veikšanai“ kāda sprieduma dēļ, par ko tik ļoti uztraucas Graudiņa kungs. Bet rūpēties par tiesiskas valsts pamatiem – tas ir mans uzdevums kā tiesnesei, un arī tā cilvēka uzdevums, kurš ir tiesībsargs.