Kreisie iziet ielās

Dažādās pakāpēs šāda šķelšanās paralizē sociālistiskās partijas visā Eiropā. Inertums un apjukums Tradicionālo kreiso inertums mūsdienu ekonomiskās krīzes laikā ir vairāk nekā dīvains. Tā vietā, lai zeltu un plauktu, izmantojot atdzimušās šaubas par kapitālismu, Eiropas sociālistiskajām partijām nav izdevies iegūt nekādu nopietnu politisko kapitālu. Tādās valstīs kā Spānija, kurās šīs partijas ir pie varas, tās tagad ir ļoti nepopulāras. Tur, kur šīs partijas ir opozīcijā, piemēram, Francijā un Itālijā, tajās valda sajukums — tāpat kā Vācijas sociāldemokrātos, par spīti līdzdalībai valdošajā lielajā koalīcijā. Pat Zviedrijā varu zaudējušajiem sociālistiem, kuri simt gadu bija šīs valsts dominējošā partija, nav izdevies izmantot krīzi savā labā. Lielbritānija varētu būt izņēmums, kaut gan tirgu atbalstošo Leiboristu partiju veidolā, kādu tai piešķīris Tonijs Blērs, to varbūt vairs nevar uzskatīt par kreiso partiju. Eiropas sociālisti nav pārliecinoši pievērsušies krīzei iekšējo domstarpību dēļ. Šīs partijas, kuras savos pirmsākumos (vairāk vai mazāk) vērsās pret kapitālismu, ir pieņēmušas brīvo tirgu kā ekonomikas pamatu. Vēl vairāk, kopš 1991.gada un padomju sistēmas sabrukuma kreisajiem pietrūkst skaidra modeļa, ko pretstatīt kapitālismam. Taču, kaut arī tie vārdos atzīst tirgu, Eiropas kreisos joprojām plosa iekšējā pretruna starp viņu pret kapitālismu vērstajām saknēm un neseno pievēršanos brīvā tirgus ekonomikai. Vai pašreizējā krīze ir kapitālisma krīze vai tikai tās fāze? Šī pretruna aktīvi nodarbina kreisā spārna intelektuāļus, ekspertus un politiķus televīzijas diskusijās un kafejnīcu debatēs visā Eiropā.Cīņa par varu Tā rezultātā ir uzliesmojusi cīņa par varu. Francijā un Vācijā no pelniem paceļas jauni ultrakreisie, kuros ietilpst trockisti, komunisti un anarhisti, lai atkal kļūtu par politisku spēku. Šie atjauninātie rēgi parādās kā Oskara Lafontēna Kreisā partija Vācijā un dažādas revolucionāras kustības Francijā; viena no tām tikko nodēvējusi sevi par Antikapitālistisko partiju. Tās līderis — bijušais pastnieks — apgalvo, ka pašreizējos apstākļos viņš esot daļa no "pretošanās", un šis vārds atsauc atmiņā cīņu pret fašismu Hitlera ēras laikā. Par faktisko alternatīvu kapitālismam, ko meklē šis ultrakreisais grupējums, var tikai izteikt minējumus. Ko darīt vispāratzītajiem sociālistu līderiem, saduroties ar šo jauno radikālismu, kas piesaista dažus tradicionālos sociālistus? Kad viņi nosliecas uz trockistu pusi, viņi zaudē "buržuāziskos" atbalstītājus; kad mēģina iet vidusceļu, kā SDP Vācijā, nostiprinās Kreisā partija. Šīs dilemmas dēļ sociālistiskās partijas visā Eiropā šķiet esam paralizētas. Un tādas tās arī ir. Ir grūti atrast jebkādu pārliecinošu pašreizējās krīzes analīzi no kreiso pozīcijām, izņemot pret kapitālismu vērstus lozungus. Sociālisti vaino alkatīgos finansistus, bet kurš gan to nedara? Kā zāles sociālisti nepiedāvā neko vairāk kā vien keinsiskos risinājumus, kurus tagad ierosina labējie. Kopš Džordžs Bušs parādīja ceļu uz banku nacionalizāciju, plašu valsts tēriņu, industrijas nozaru glābšanu un budžeta deficītiem, sociālisti ir atstāti bez manevrēšanas telpas. Francijas prezidents Nikolā Sarkozī mēģina atjaunot augšupeju ar protekcionistisku "nacionālo rūpniecības nozaru" aizsardzību un milzīgām investīcijām sabiedriskajā infrastruktūrā, tāpēc — ko tad vēl sociālisti var prasīt? Vēl vairāk — daudzi sociālisti baidās, ka pārmērīgi lieli valsts izdevumi var izraisīt inflāciju un viņu galvenie vēlēšanu apgabali kļūs par tās pirmajiem upuriem. Ideoloģiskais vājums Kad labējie pievēršas valstiskošanai un keinsismam, īsteni ticīgie brīvā tirgus aizstāvji tiek nobīdīti malā un vecā stila antikapitālisms šķiet arhaisks, jābrīnās, ko gan var nozīmēt sociālisms Eiropā? Dīvainā kārtā Eiropas sociālisma nākotni kavē arī Eiropas Savienība. Uzcelt sociālismu vienā valstī mūsdienās nav iespējams, jo visas Eiropas tautsaimniecības ir savstarpēji atkarīgas. Pēdējais līderis, kurš 1981.gadā mēģināja iedibināt sociālismu savā zemē, — Francijas prezidents Fransuā Miterāns — 1983.gadā padevās Eiropas institūcijām. Šīs institūcijas, kas balstās uz brīvo tirdzniecību, konkurenci, ierobežotu budžeta deficītu un stabilu naudu, pamatos aizstāv tirgu; tajās ir maz vietas doktrināram sociālismam. Tāpēc ultrakreisie ir antieiropeiski. Eiropas sociālistiem ir grūti izcelties arī ārlietās. Viņi mēdza refleksīvi aizstāvēt cilvēktiesības — daudz vairāk nekā konservatīvās partijas. Taču, kopš Džordžs Bušs iekļāva šīs idejas savā demokrātijas veicināšanas kampaņā, Eiropas sociālistu attieksme pret tām ir kļuvusi piesardzīgāka. Vēl vairāk, bez Padomju Savienības Eiropas sociālistiem nav daudz ārpolitikas jautājumu, kuriem veltīt uzmanību: maz ir tādu, kuri saprot Putina Krieviju, un mūsdienu totalitāri kapitālistiskā Ķīna ir pārāk tāla un dīvaina. Un kopš Baraka Obamas ievēlēšanas antiamerikānisms vairs nav dzīvotspējīgs atbalsta iegūšanas paņēmiens. Vecie labie laiki, kad trockisti un sociālisti atrada kopīgu valodu ASV lamāšanā, ir beigušies. Kreiso ideoloģiskais vājums un sašķeltība, protams, neliegs viņiem vietu pie varas. Viņi spēj noturēties amatos, kā to dara Hosē Sapatero Spānijā un Gordons Brauns Lielbritānijā. Kreisie galu galā var uzvarēt vēlēšanās citur, ja jaunie keinsiskie labējie nespēs izbeigt krīzi. Taču sociālistiem, lai viņi būtu pie varas vai opozīcijā, nav skaidras darba kārtības. Tomēr Grieķijas mācība rāda, no kā Eiropas sociālistiem būtu jābaidās visvairāk, un tā ir ultrakreiso tieksme un talants uz graušanu. Jo sociālisma iztukšošanās rada sekas. Pārfrāzējot Marksu, var teikt, ka pa Eiropu klīst rēgs — haosa rēgs. Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate