Ilga Kreituse:
Es zinu, ko nozīmē vadīt sēdi līdz vieniem naktī, es to pati esmu darījusi. Šādas sēdes ilgums nozīmē tikai to, ka tas ir pilnīgi lieks darbs, jo tur nav nekādas kvalitātes, nekādas sapratnes. Katram cilvēkam ir zināmas robežas, kad viņš zaudē vispārīgās spējas spriest un rīkoties, nerunājot, ja vēl palīgā nāk bufete.
Par Saeimas deputātu debašu kultūru jau sen vairs nav ko brīnīties. Vēl arvien lielākā daļa cilvēku Latvijā runā savstarpēji izturētā, normālā, korektā valodā, jo, ja runās tā kā Saeimas deputāti, tad es nezinu, kā vispār skolā varētu stundas notikt, un kā skolotāji varētu mācīt.
Arī Tautas frontes kongresa tēlošana, kur, lai savestu deputātus kopā, arī dziedāja dziesmu, lai deputāti neietu ārā no zāles, šeit ir uztverama citādāk. Tas tikai parāda to, ka Latvijas Republikas Saeima pēc būtības vairs nesaprot, kādas viņai ir funkcijas šajā valstī, un tāpēc šīs funkcijas arī nepilda. Man liekas, ka ir pēdējais laiks atkal izvirzīt jautājumu, vai tie cilvēki, kas atrodas Saeimā, ir tajā vietā, kur viņiem jāatrodas.
Anatolijs Gorbunovs:
Iepriekš debašu kultūra bija rāmāka. Tā uzdrīkstēšanās runāt dažreiz emocionāli un ne visai pārdomāti – tā ir augusi no Saeimas uz Saeimu. Es vakar nesekoju visam līdzi, bet es jūtu, ka no Saeimas uz Saeimu deputāti kļūst atraisītāki. Un reizē tas ir labi, bet reizē arī slikti, jo netiek piedomāts pie argumentiem un pie analīzes.
Gan pašreizējā ekonomiskā situācija, gan Godmaņa faktors ir ietekmējis Saeimas darbu, jo Godmanis ir nesaudzīgs. Taču no otras puses es saprotu, ka šis aizņēmums ir saistīts ar sarunām, un arī Eiropas Padomē valstu vadītāji šobrīd strādā līdz vēlai naktij.